“…Līgums ir civiltiesiskajā apgrozībā visizplatītākais un svarīgākais tiesiskā darījuma veids, jo tiek izmantots tiesību subjektu eksistencei nepieciešamo mantisko labumu apmaiņai.1
Līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kuru mērķis ir nodibināt saistību tiesību.”2
Tātad, var secināt, ka līgums ir viens no tiesiskā darījuma veidiem, kas tiek izmantots fizisko un juridisko personu saistību tiesību nodibināšanai ar mantiskā labuma apmaiņas mērķi.
Var secināt arī to, ka līguma pamatā tiesiskās attiecības var nodibināt, pārgrozīt un izbeigt.
„...Līgums jau no vissenākajiem laikiem ir nozīmīgākais tiesiskais instruments indivīdu mantisko un nemantisko attiecību veidošanai un regulēšanai. Cilvēces attīstības gaitā preču apmaiņa ir pastāvīgi kļuvusi arvien intensīvāka. Preču tirgotāji un ražotāji, lauksaimnieki, amatnieki, ārsti, finanšu pakalpojumu sniedzēji un jebkura cita aroda pārstāvji noslēdz līgumus, lai par pārdotajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem iegūtu naudu, ko savukārt izmantotu savu materiālo un nemateriālo vajadzību apmierināšanai.
Ekonomiski attīstītajās valstīs ir izzudusi naturālā saimniecība, kas deva iespēju noteiktām sabiedrības kopienām, piemēram, zemnieku ģimenēm, savas materiālās vajadzības pamatā nodrošināt ar kopienas pašas saražotajiem produktiem, tikai minimālā apjomā iepērkot preces no citiem subjektiem. Jo vairāk sabiedrībā iesakņojās darba dalīšanas princips, jo lielāku lomu ieguva uz preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu vērsti civiltiesiskie līgumi.…
