2004.gada 29.oktobrī Romā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderi svinīgā ceremonijā parakstīja jauno Eiropas Konstitūciju, kas nosaka ES pilnvaras, darbības principus un mērķus, kā arī iezīmē Savienības turpmākās attīstības virzienus.
Šajā darbā tiks apskatīta ES konstitūcijas priekšvēsture, konstitūcijas pamatdomas un tās uzbūve, kā arī Eiropas savienības pārvaldes modelis, kas izriet no konstitūcijas.
Idejas par konsitūcijai līdzīga dokumenta nepieciešamību, kas aizstās visus Savienības pamatlīgumus, radās jau samērā sen, bet reāla darbības tika uzsāktas 2000.gada decembrī ar „Deklarācijas par Eiropas nākotni” pieņemšanu .Darbs pie Eiropas Konstitūcijas izstrāde noritēja divos posmos:
1. Konvents
Vispirms, saskaņā ar 2001.gada 15.decembrī Beļģijas pilsētā Lākenā pieņemto ES valstu un valdību vadītāju lēmumu, tika sasaukts Konvents par ES nākotni.
Konvents, kurā bija 105 parlamentārieši un valdību pārstāvji no dalībvalstīm un kandidātvalstīm, tai skaitā Latvijas, kā arī 16 Eiropas Parlamenta deputāti un divas Eiropas Komisijas izvirzītās amatpersonas, darbu sāka 2002.gada pavasarī.
Foruma uzdevums bija gada laikā ieskicēt jaunās ES modeli, kas spētu funkcionēt pēc paplašināšanās. Konvents izstrādāja Eiropas Konstitūcijas projektu, ko 2003.gada 20.jūnijā ES galotņu sanāksmē dalībvalstu vadītājiem iesniedza Konventa priekšsēdētājs Valerī Žiskārs d’Estēns.
2.Starpvaldību konference
Pēc tam pie darba ķērās dalībvalstu valdību pārstāvji jeb Starpvaldību konference. Aptuveni gada laikā Starpvaldību konferences ietvaros tika panākts kompromiss visos jutīgajos jautājumos, kuros Konventam neizdevās izstrādāt vienotu nostāju, kā arī tika veikti vairāki labojumi Konstitūcijas tekstā.
Piemēram, Starpvaldību konferences ietvaros Latvija kopā ar citām mazajām dalībvalstīm panāca, ka tiek saglabāta Nicas līgumā noteiktā dalībvalstu pārstāvniecība Eiropas Parlamentā, proti, mazākajām valstīm nedrīkst būt mazāk par piecām deputātu vietām.
Savukārt katoļticīgajām valstīm nācās piekāpties, ka Konstitūcijā nav atsauces uz kristietību.
Eiropas Konstitūcijas teksts tika apstiprināts ES galotņu sanāksmē (Eiropadomē), kas notika 2004.gada 18.jūnijā Īrijas galvaspilsētā Dublinā.
Lai saprastu Eiropas Savienības konstitūcijas izveidošanas mērķi, vispirms jāsaprot Eiropas Savienības mērķi. Konstitūcijas 1.daļas 3.pantā ir teikts „Savienības mērķis ir veicināt mieru, stiprināt savas vērtības un savu tautu labklājību.” Savienības vērtības savukārt ir definētas konstitūcijas 1.daļas 2.pantā un tās ir vērtības , kas „respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”
Tomēr runājot par Eiropas Savienības mērķiem nedrīkst neapskatīt sākotnējos mērķus, kas pamudināja Eiropas Savienības pirmās dalībvalstis slēgt neskaitāmos savstarpējās attiecības regulējošos līgumus un to pielikumus. Un šie mērķi papildus konstitūcijā atrunātajiem ir veicināt Savienības dalībvalstu sociālo un ekonomisko progresu, aizstāvēt Eiropas Savienības intereses starptautiskā mērogā un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma jomas.
Par cik Eiropas Savienība vēsturiski ir izveidojusies pakāpeniski uz Savienības dalībvalstu savstarpējo līgumu pamata, kas laika gaitā ir daudzkārt mainīti un papildināti ar jauniem līgumiem, Eiropas Savienības būtība un tās pārvaldes mehānismi lielākai daļai Savienības iedzīvotāju ir nesaprotami.…
