Atjaunotā un ar 1992. gada 1. martu spēkā stājušos 1937. gada Civillikuma vienu no galvenajām daļām veido normas par tiesisku darījumu, par līgumu kā tādu, par pušu līgumiskajām tiesībām un pienākumiem dažādu tiesisku darījumu slēgšanas gadījumā, kā arī līgumu noslēgšanas kārtību un izpildi.
Līgums ir viens no visvairāk izplatītākajiem civilo tiesību rašanās pamatiem. Tas ir līgumslēdzēju personu gribas izpausmju kopsavilkums, kā to rāda arī līguma latīniskais apzīmējums-Contractus ( lat. Contractus-savilkt kopā, noslegt, nokārtot). Latvijas Republikas Civillikuma 4. daļa „Saistību tiesības” ir galvenais likums, kas regulē šīs attiecības starp pusēm, kuras vēlas vai jau ir noslēgušas kādu darījumu.
Ar līguma slēgšanu tiek veikta ekonomiska rakstura vajadzību apmierināšana – preču apmaiņa, pakalpojumu izpildīšana, mantas nodošana u.c. darbības, līdz ar to notiek valdījuma, īpašuma tiesību maiņa, pāreja.
Latvijas Republikas Civillikuma 4. daļā „Saistību tiesības” paredzētie līguma veidi var būt mantiska un nemantiska rakstura, kas atkarīgs no līguma priekšmeta. Par līguma priekšmetu var būt kā lieta, tā pakalpojums, tiesība. Ar līgumu var nodot mantu, apmainīties ar tām, aizdot, uzdāvināt, un iespējams slēgt darījumus, ar kuriem tiek izdarīts kāds pakalpojums vai pamatojoties uz kuru iespējams realizēt nemantiska rakstura darījumu.
Darba mērķis ir aplūkot Latvijas Republikas Civillikuma 4. daļā „Saistību tiesības” paredzētās normas, kas regulē un nosaka kāda ir tiesiska darījuma - līguma forma un kādi nosacījumi jāievēro, lai līgums būtu uzskatāms par tiesisku un noslēgtu. Pievēršot uzmanību tiesisku darījuma - līguma būtībai un galvenajām sastāvdaļām.
Līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā, šeit pieņemtā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību1.
Savukārt saistību tiesības ir: Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai - kreditoram – zināma darbība, kam ir mantiska vērtība2.
Saistību tiesības ir pamats pušu tiesību un pienākumu – konkrētu noslēgtu darbību – pildīšanai. Vārds „saistība” jau norāda uz to, ka zināmas personas uz norunas pamata tiek savā starpā saistītas ar zināmiem, norunātiem noteikumiem vai ar kādu apsolījumu.
Pie katras saistību līguma būtības pieder vienas puses apsolījums un tā pieņemšana no otras puses (vienpusējs līgums), vai savstarpējs apsolījums un tā pieņemšana no abām pusēm (divpusējs vai vairakpusējs līgums)3.
Tātad līgumu iedalījums ir atkarīgs no tā, kādi ir līguma nosacījumi un tā dalībnieku skaita.
Vienpusēja līguma raksturīgākas pazīmes ir vienas puses apsolījums un tā pienemšana no otras puses, kas veido vienpusēju līgumu, jeb gadījumi, kad tiesības ir tikai vienai pusei, bet pienākumi tikai otrai.
Divpusējos un daudzpusējos darījumos nepieciešama dalībnieku saskanīgs gribas izpaudums. Ar līguma slēgšanu tiek veikta ekonomiska rakstura vajadzību apmierināšana – preču apmaiņa, pakalpojumu izpildīšana, mantas nodošana u.c. darbības, kā rezultātā notiek valdījuma, īpašuma tiesību maiņa, pāreja. Piemēram, īpašuma tiesības pāriet citai personai, noslēdzot pirkuma, maiņas, dāvinājuma u.c. līgumus.
Tātad noslēdzot līgumu, katrai pusei rodas tiesības prasīt no pārējiem līguma dalībniekiem pilnīgu pienākuma izpildi.…
