Valdījums- kādas personas faktiskā vara pār lietu, turklāt šī persona izrāda gribu rīkoties ar to līdzīgi īpašniekam. Civillikumā termins valdījums lietots 3 dažādās un līdz ar to pretrunīgās nozīmēs. CL 875-926.p. apskata valdījumu, kā pastāvīgu, ārpus īpašuma attiecībām esošu, bet uz cita panta tiesībām atbilstošu varu pār lietu. Tāda vara pār lietu var rasties, iegūstot varu pār nevienam nepiederošu lietu, kas mūsdienās gadās visai reti. Pretstatā tam CL 909.p. pieļauj arī prettiesīga valdījuma pastāvēšanu, tātad tiesībām neatbilstošu valdījumu. Savukārt nodaļā par īpašumu / CL 927.p. un turpmākajos pantos/ valdījums raksturots kā īpašuma tiesību izpausme, viens no īpašnieka tiesīgumiem /1/
Kad ap X-XI gs. Rietumeiropā uzplauka tirdzniecība, amatniecība, attīstījās lauksaimniecība un garīgā kultūra, radās vajadzība pēc pilnīgākām tiesībām. Par tādām izrādījās senās Romiešu tiesības, kuras sāka studēt universitātēs un pakāpeniski tās ieviesa dzīvē. Tām bija priekšrocība, jo tās bija rakstītas .
Jaunajos laikos izstrādātajā civiltiesību kodeksu , kas balstījās uz romiešu tiesību principiem. Tā pat arī vispārējās tiesību teorijas pamatos lika Romiešu tiesības un klasiskās jurispodences atziņas un idejas.
Latvijas 1937. g. Civillikums veidots pēc Romiešu tiesību institūciju sistēmas un pamatprincipiem.
Jau Romiešu tiesībās valdījums/ possessio/ sauca lietas faktisku valdīšanu ar nodomu to lietot kā īpašumu. Valdījuma institūts radies jau ķēniņa laikmetā kad no kopīgās visiem piederošās zemes / aget- publikus/ Romas pilsoņiem piešķīra pagaidu lietošanā zemes gabalus un viņi tur apmetās uz dzīvi . No tā arī valdījums/ possessio/ ieguva nosaukumu / sedebus/ - dzīves vieta, sēdeklis. …