Apģērba attīstība ilgusi daudzus gadsimtus, pat gadu tūkstošus. Apģērba attīstību noteicis attiecīgais laikmets, nacionālās un etniskās tradīcijas, cilvēku darba un sadzīves raksturs, sabiedriskās attiecības, kultūra un māksla, kā arī klimatiskie apstākļi.
Sensenos laikos apģērbs sastāvēja no gurnu apsējiem un zvērādu apmetņiem. Daudzus gadsimtus cilvēki valkāja galvenokārt pašdarinātu apģērbu un ieturēja attiecīgā laikmeta ģērbšanās tradīcijas. Piemēram, antīkajā pasaulē apģērbs izcēla cilvēka ķermeņa dabisko skaistumu.
Senajos laikos vairākām tautām apģērbs vispirms norādīja cilvēka piederību noteiktam sabiedrības slānim. Pastāvēja pat stingri aizliegumi vienkāršiem ļaudīm vilkt mugurā augstākai kārtai piederoša cilvēka drānas. Mūsdienās šāda sociāla plaisa un funkcija ir zudusi.
Viduslaikos apģērbs kļuva romantiskāks. Eiropā kopš 12. gadsimta izplatījās jau īpaši piegriezts apģērbs. 13. gadsimtā apģērba siluets bija taisns, brīvs, bet kopš 14. gadsimta – šaurs, augumam piegulošs.
No 14. gadsimta Rīgā dažādu kārtu iedzīvotāju sadzīvi un ģērbšanos regulēja īpaši noteikumi, kurus sauca par „Greznības likumiem”. Tos izdeva rāte, un par to ieviešanu rūpējās īpaši Rātes iecelti tiesneši. Par likumu neievērošanu bija jāmaksā sods. Likumi noteica, kāda auduma un piegriezuma tērpus, kādas cepures un rotas drīkst valkāt pilsētas bagātie un nabadzīgākie iedzīvotāji, līdz ar to tērps liecina, kādai kārtai rīdzinieks pieder – vai tas ir rātskungs, tirgotājs vai amatnieks, latvietis vai citai piederīgs iedzīvotājs. Tikai Rīgas augstākās kārtas vācu tautas iedzīvotājiem – rātskungiem un Lielās ģildes vadītājiem bija tiesības apģērbu darināt no grezniem ārzemju audumiem - zīda, samta, atlasa, brokāta, mežģīnēm. Latviešu un vācu tautības Mazās ģildes amatniekiem apģērbs bija jādarina tikai no vietējiem audumiem. Viņi nedrīkstēja valkāt pat puszīda drānas un nēsāt apzeltītas rotas. Meistaram goda lieta bija priekšauts, bet to drīkstēja nēsāt tikai uzņemts meistars. „Greznības likumi” ierobežoja arī amatnieku sievu un meitu greznošanās iespējas un kāri. Mazās ģildes jaunavas damasta ņieburs nedrīkstēja būt rotāts ar caunu astēm. Likumi īpaši ierobežoja latviešu un citu nevācu tiesības. Nevācu kalponēm nebija ļauts nēsāt zelta un apzeltītas rotas, samta, zīda un puszīda drānas, caunu ādas, lieko matu cirtas, samta lentes, krokotas un cietinātas apkakles. …
