Lietišķās etiķetes īpatnības Japānā

Bendžamins Vorks savulaik konstatējis, ka dzimtā valoda nosaka arī domāšanas veidu. Japāņu apziņai ir tuva tēlainība un asociācijas, nevis stingra loģiska konstrukcija.
Japāņu valoda ir radniecīga viņu mākslai, kurā sastopami daudz noklusējumi, līdz galam nepateiktais, kā arī pieņēmumu vai izvairīšanās no punktu uzlikšanas uz visiem „i”.
Šī sarežģītība, daudznozīm’iba un nenoteiktība izpaužas tādās vienkāršās valodas formās kā noliegums vai apstiprinājums. Vārds „Jā” japāņu valodā ne vienmēr apzīmē vai izsaka apstiprinājumu. Visbiežāk tas liecina par dzirdētās informācijas uztveršanu un gatavību arī turpmāk uzklausīt partneri.
Vēl vairāk sarežģītību sevī slēpj japāņu „Nē”. Katrs latvietis, gluži tāpat kā vācietis, itālietis vai amerikānietis, uz jautājumu”Vai tie nav jūsu dokumenti?” atbildēs: „Nē, tie nav manējie”. Japānietis, atbildot uz šādu jautājumu, visdrīzāk teiks: „Jā tie nav manējie”.
Japāņu valodas etiķete nepieļauj pārāk kategoriskus formulējumus. Viņi cenšas izvairīties no tieša noraidījuma izteiktam lūgumam vai priekšlikumam, tāpēc mēģina savus formulējumus nogludināt vai padarīt nekonkrētus.
Japāņu valoda ir pilna ar tādiem izteikumiem kā :”tas būs ļoti grūti”, „iesējams”, „vai nebūtu labāk, ja...”. Viennozīmīgs apstirpinājums „piekrītu”japāņiem ir rets izņēmums. Piekrišanas forma japāņu mentalitātes garā visdrīzāk izpaužas ar vārdiem...”nav jau tā, lai es sacītu, ka nepiekrītu”.…