Pieklājīga un patīkama uzvedība ir tikusi augstu vērtēta jau ļoti sen. Pieklājības normas ir veidojušās un pārveidojušās visā cilvēces attīstības gaitā saskaņā ar attiecīgā laika paražām uz tradīcijām. Normas tiks piemērotas cilvēku vajadzībām un prasībām. No mūsdienu viedokļa raugoties, senākās normas bija ļoti vienkāršas pat primitīvas. „Pirmie zināmie apcerējumi par uzvedības normām sarakstīti Ēģiptē trešajā tūkstošgadē p.m.ē. Tajos tika izskaidrots, kas ir normas, kāpēc tās ir nepieciešamas un kā realizējamas dzīvē, tika aplūkota galda piederumu lietošana, uzvedība sabiedrībā un daudz citi sadzīviski un praktiski jautājumi. Jau antīkās pasaules domātāji sprieda par cilvēka dabu un kultūras iemaņu apgūšanu. Piemēram, Platons darbā „Dzīres” ir slavinājis cilvēkus, kuri prot ievērot normas ēdot un dzerot vīnu. Arī Bībelē var atrast norādījumus par uzvedību gan ģimenē, gan plašākā sabiedrībā.” [1; 7]
Viens no pirmajiem zināmajiem apcerējumiem, kas veltīts tieši uzvedības normu raksturojumam, ir „Trikāts par pieklājību”, kura autors ir Tommazīno di Čirklarija. Viņš raksta par pieklājības normām un spriež par to, vai aristokrātisms ir iemācīts vai iedzimts. Itāļu mūks Bonvačīni da Riva 1290. gadā sarakstīja darbu „Piecdesmit uzvedības noteikumi pie gada”, kurā plaši runāts par galda manierēm.14. gadsimtā pieaugot labklājībai, Itālijas sabiedrība kļuva arvien kulturālāka un izglītotāka. Cilvēki sāka vairāk apzināties savu uzvedību un pievērst uzmanību tam, kā uzvesties pie galda, kā kavalieriem izturēties pret dāmām, kā ģērbties u.tml. No šī aspekta Itāliju varētu dēvēt par etiķetes dzimteni. Tieši no Itālijas etiķete kopā ar zinātnēm un mākslu pamazām ieviesās Francijā, Vācijā, Anglijā un citās Eiropas valstīs.…