Francija ir pasakaini skaista Eiropas valsts, tā arī ir viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. Bet tas vēl nav viss! Francija (kā ari Anglija) arī ir klasiskas etiķetes valsts. Vārds etiķete ir radies tieši Francijā. Etiquette tulkojumā no franču valodas nozīme – etiķete, zīme, leibls, ceremoniāls – tātad kādas noteiktas ceremonijas rīkošanas kārtību.1
Lietišķās etiķetes normām ir relatīvs raksturs, tās ir kādas tautas saskaņotai uzvedības likumi, kuri dažādās valstīs krasi atšķiras. Šīs atšķirības ir paskaidrojamas ar katras valsts un kultūras īpatnējo vēsturisko attīstību.
Izvēlēta tēma ir ļoti aktuāla jau nosaukto iemeslu dēļ. Pirmkārt, Francija ir viena no Eiropas Savienības ietekmīgākajām un nozīmīgākajām valstīm. Tā kā mūsu valsts pagājuša gada maijā arī kļuva par alianses sastāvdaļu, ir ļoti nozīmīgi pārzināt Eiropas valstu (šajā gadījumā vienas no lielākajām ES valsts) lietišķas etiķetes normas. It īpaši tas ir nepieciešams diplomātiem un publiskām personām, kas sastopas dzīvē ar citu tautību pārstāvjiem, pārstāvji savas valsts vai sava uzņēmuma intereses ārzemēs.
Otrkārt, Francija ir klasiskās etiķetes valsts. Lai labi pārzinātu etiķetes normas, ir jāzina tās vēsture, kura ir meklējama Francijā. Nav skaidrs, kāpēc Francija ieguva tādu slavu, jo XV gadsimta tur valdīja vardarbība, nepieklājība un nekultūrālisms. Francija bija iekarota un iztukšota ar angļiem, franči neatzina nekādus nopelnus izņemot kara nopelnus, viņi neatzina zinātni un zinātniekus uzskatīja par visniecīgākajiem no cilvēkiem.2 Tāpēc etiķetes normas Francija, ņemot vērā šo neparasto valsts vēsture, ir jo interesantākās.
Šajā darbā apskatam lietišķo etiķeti – lietišķo pārrunu rīkošanas noteikumus, dāvanas un to iesniegšanas kārtību, labvēlīgas sarunu tēmas un tēmas, no kurām būtu jāizvairās, uzrunas, kā arī lietišķo ģērbšanas stilu, - kas ir vajadzīga lietišķiem cilvēkiem, biznesmeniem, valsts pārstāvjiem un citām publiskām personām dodoties uz šo neparasto valsti.
Francija ir vislielākā valsts Eiropā, neskaitot Krieviju. Tā robežojas ar sešām valstīm, Vidusjūru, Atlantijas okeānu un Lamanša kanālu. Lai gan iedzīvotāju skaits ir gandrīz 60 miljonu, to blīvums ir viens no zemākajiem Eiropā. Ģeogrāfiskie, klimatiskie, vētsuriskie un kultūras apstākļi tik dažādos rajonos kā Bretaņa, Elzasa, Provansa un Basku zeme ir krasi un pat kardināli atšķirīgi. Iedzīvotāji ļoti pieķeras dzimtajai provincei un visai negribīgi pārceļas uz dzīvi citur, ja vien jaunā mājvieta nav Parīze. Pat ja cilvēki visu mūžu nostrādājuši Parīzē, viņi bieži vien dēvē sevi par parīziešiem tikai tad, ja dzimuši šajā pilsētā. Īstie parīzieši pārcelšanu uz provinci uztver kā izsūtījumu trimdā.
Valsts ziemeļus sākotnēji apdzīvoja ģermāņu izcelsmes ļaudis, kas pakļāvās ierašu likumiem un runāja langue d’oļl. Dienvidos mājoja Vidusjūras tautas ar kodificēto romiešu tiesību sistēmu un citu valodu langue d’oc (oļl un oc nozīmē “jā”. Langue d’oļl ir mūsdienu franču valodas priekštece – oļl pārvērtās par oui) Nosacītā robeža starp abām civilizācijām stiepjas aptuveni strap Bordo un Makonu.…
