Tradicionāli pie mums Lieldienu simboli ir ligzda un ola. Ola kā pasaules modelis, saules simbols. Ligzda kā mājas, ģimenes, kopības un apvienošanas simbols.
Krusts ir sens simbols. Tautiskajā izpratnē – krutceļa zīme, kur satiekas debesis un zeme, dzīvība un nāve. Tas simbolizē pavasara, vasaras, rudens un ziemas saulgiežus, četrus galvenos debess pušu virzienus – ziemeļus, dienvidus, austrumus un rietumus.
Pirms Lieldienu notikumiem, tas bija kauna simbols – pie krusta sita uz nāvi notiesātos.
Lieldienas mūsdienu sabiedrībā ieņem svarīgu un stabilu vietu un šo svētku saknes sniedzas dziļā pagātnē. Apskatot Lieldienu tradīciju mēs redzam, kā par sevi atgādina fakts, ka monoteismam, lai tas kļūtu par vadošo reliģiju, ļoti bieži ir bijis jāpiekākjas politeisma priekšā. Arī Latvijā kristietībai izplatoties, tā savijas ar pašu latviešu sentēvu dievturību un tradīcijām. Ikviena tauta būtībā nemainīgo Dieva patiesību tomēr uzņem savdabīgi – jo daba un vēsture katrai tautai ir devusi savu īpatnējo raksturu. Šajā ziņā mēs, latvieši, neesam nekāds izņēmums. Kristīgā baznīca svin Lieldienas kā Kristus augšāmcelšanās svētkus. Ciešanu laikā baznīcas cilvēki nerīko balles un skaļas svinības, bet visā nopietnībā pievērš acis Golgātas krustam un Jēzus ciešanām cilvēces pestīšanai. Ciešanu laikā mēs apzināmies, ka visa kristīgā dzīve nav nekāda rotaļāšanās, olu ripināšanā vai taurenīšu tvarstīšana zaļā pļavā, maigiem vasaras vējiem liegi pūšot. Dzīve ir cīņa, pie tam smaga cīņa un šīs cīņas iznākums ir vai nu liela uzvara, vai arī liels zaudējums. Šāds kristīgs ieskats nav virspusēji sajaucams ar pasaulīgo gudrību, ka grūtības norūda :” PER ASPERA AD ASTRA”. Caur ērkšķiem pie zvaigznēm.…