Lieldienas, to nozīme un tradīcijas latviešu tautā

Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētki, Jāņi un Miķeļi, ir saistītas ar Saules stāvokli debess lokā un senajiem latviešiem pazīstamas kā pavasara saulgrieži – brīdis, kad diena un nakts ir vienādā garumā un diena turpina stiepties arvien garāka. Tā ir gaismas uzvara pār tumsu un tās būtību un jēgu izsaka pats vārds Lieldiena vai Lielādiena – tas ir diena ir lielāka par nakti. Senajā laika skaitīšanas sistēmā tās ievada pavasara laiku, kurš turpinās līdz Ūsiņiem – 9. maijam. Šis laiks iezīmējas ar dabas atmodu pēc ziemas sastinguma un visas dzīvās radības gatavošanos savas sūtības piepildīšanai, tiek veidoti pamati jaunu dzīvibu radīšanai, sugas turpināšanai.
Senie latvieši Lieldienu pirmo dienu svinēja 22.martā un svinības turpinājās vēl trīs dienas – 23., 24. un 25. martā. Jauno laiku kalendārā kristīgās baznīcas ietekmē Lieldienu svinēšanas laiks mainās atkarībā no Mēness fāzēm – no 22. marta līdz 25. aprīlim, bet to ilgums ir trīs dienas.
Līdz ar Kristietības ienākšanu latviešu apdzīvotajās teritorijās mainās arī Lieldienu nozīme un šodien tās svinām kā Kristus augšāmcelšanās svētkus, tomēr tāpat kā sirmā senatnē, arī šodien Lieldienas ir priecīgi svētki, kas pēc savas būtības neatšķirās no senākajiem priekšstatiem par Lieldienu nozīmi laika ritumā.
Kaut arī latvieši Lieldienas ir svinējuši jau no senseniem laikiem, tomēr tiem ir bijis jāpārdzīvo arī laiks, kad Lieldienas varēja svinēt tikai klusām, bez plašām un sen pazīstamām Lieldienu svinēšanas tradīcijām. Līdz ar to mums pēc vairāk nekā 50 gadu pārtraukuma ir jāapzin un jāatjauno aizmirstās un lielākajai mūsu paaudzes daļai gluži nezināmās svētku norises paražas un tradīcijas.
Viens no bagātākajiem avotiem, kur smelties aizmirstās un nezināmās gudrības ir latviešu tautas dainas, kuras sniedz atbildi uz gandrīz jebkuru jautājumu par mūsu pagātni un paražām, kā arī svētku norisi. Plašs izziņas materiāls apslēpts arī tautas teikās, ticējumos un sakāmvārdos.…