Lielbritānijas un Latvijas ekonomiskās attiecības starpkaru periodā

Šajā projektā bija pieprasīts, lai Latvija piešķir Lielbritānijai kvotu akmeņogļu un koksa ievedumam, kas sastādītu ne mazāk kā 80% no šī produkta kopimportējamiem vilnas un kokvilnas izstrādājumiem, kas apdraudēja Latvijas tekstilrūpniecību. Laikraksts „Jaunākās Ziņas” rakstīja, ka britu iesniegtajā priekšlikumā esot arī prasība par īpašas Anglijas klauzulas ieviešanu līgumā, kas dotu tai priekšrocības Latvijas tirgū.17 Praksē tas nozīmēja Baltijas klauzulas likvidēšanu.
Lielbritānijas un Latvijas pastāvīgais tirdzniecības līgums tika parakstīts 1934.gada 17.jūlijā. Tā bija neveiksme Latvijas tirdzniecības politikai, jo pamatvilcienos ierobežoja tos Lielbritānijas un Latvijas 1923.gada tirdzniecības līguma principus, kas bija kaut cik izdevīgi Latvijas patstāvīgai ekonomiskai attīstībai. Līgumā praktiski netika ievērots vislielākās labvēlības princips. Līgumā nebija nekas paredzēts par Latvijas eksporta palielināšanu uz Angliju. Latvija apņēmās uzlabot tirdzniecības bilanci par labu Anglijai. 1934.gada līgumā, atšķirībā no iepriekšējiem, ietilpa speciāls protokols ar preču sarakstu, kas noteica muitu lielumu abu valstu tirdzniecībā. Tā, piemēram, no Latvijas ievedamajam sviestam Lielbritānija noteica 15% muitu no preces vērtības, koku izstrādājumiem un finierim 10%. 18
Kopumā 1934.gada 17.jūlijā tirdzniecības līgums juridiski noformēja Lielbritānijas un Latvijas saimniecisko līgumattiecību revīziju. Tā pamats bija ekonomiskās krīzes situācija un partneru nevienlīdzība starptautiskajā sistēmā. Līgums būtībā nostādīja Latviju vēl lielākā ekonomiskā un politiskā atkarībā no Lielbritānijas.
…