Lielbritānija – Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste – valsts Eiropas ziemeļrietumos, Britu salās. Lielbritānijā ietilpst Lielbritānijas sala, Īrijas salas ziemeļu daļa, Normandijas un Hebrīdu salas, Mena, Sili un daudzas (aptuveni 5 tūkst. ) salas Atlantijas okeānā. Valsts sastāv no četrām vēsturiski un etniski atšķirīgām daļām – Anglijas, Velsas, Skotijas un Ziemeļīrijas. No Francijas to atdala Lamanšs un Padekalē jūras šaurums, rietumos to apskalo Atlantijas okeāns un Īrijas jūra, austrumos – Ziemeļjūra. Lielbritānijas dabas apstākļi ir tipiski jūras valstij. Lielākās upes – Temza, Severna, Trenta – un ūdeņiem bagātās Skotijas kalnienes upes veido nozīmīgus hidroresursus, ko papildina daudzie ezeri Skotijā un Kemberlendā.
Jūra ne tikai nosaka Lielbritānijas klimata raksturu, bet lielā mērā arī valsts attīstības vēsturi. Britu salu arhipelāgs ir apdzīvots jau apmēram 4 tūkstošus gadu.2. gadu tūkstotī p. m. ē. Šeit no Pireneju pussalas ienāca skaitliski nelielas ibēru ciltis, tām vēlākos gadsimtos pievienojās ķelti, kas ir mūsdienu skotu un velsiešu priekšteči, normaņi un ģermāņi ( angļi, sakši )- mūsdienu angļu senči. Lielbritānijas salas bija tālākā Romas impērijas province ziemeļos. Viduslaikos ekonomiski un militāri spēcīgāka kļuva Lielbritānijas centrālajā daļā izvietojusies Anglija, kas 13.gs. iekaroja un pievienoja sev Velsu un 17. gs. – Skotiju un Īriju. 20. gs. Otrajā pusē Īrija ieguva neatkarību, tomēr zaudēja 6 Ziemeļīrijas (Olsteras) grāfistes, kuras palika Lielbritānijas sastāvā. Lielbritānijas valsts veidošanās un attīstība ataino visas Eiropas vēstures gaitu. Nelielā valsts kopš 15. gs. Bijusi metropole divsimt reižu lielākām koloniju teritorijām.
…
