Lai gan cilvēku uzvedība grupās ir viena no visplašākajām pētījuma sfērām sociālajā psiholoģijā, pats jēdziens tiek formulēts ļoti atšķirīgi. Sociālā grupa nozīmē cilvēku kopumu, šajā jautājumā it kā domstarpību nav. Un tomēr – cik lielam ir jābūt šim kopumam, lai to varētu uzskatīt par grupu? Lielākā daļa psihologu uzskata, ka pat 2 cilvēki jau var veidot grupu (diādi), ja viņu mijiedarbība ir pietiekami cieša, piemēram, bezbērnu ģimene vai domubiedri kādā organizācijā. Citi psihologi uzskata, ka grupu var veidot 3 cilvēki (triādi), jo atšķirībā no diādes, var pastavēt vairākuma – mazākuma attiecības, kuras nevar būt diādēs. Par grupām var spriest, vadoties gan pēc sociāliem, gan psiholoģiskiem kritērijiem. Šis jautājums šķiet atrisināts, klasificējot sociālās grupas „lielajās” un „mazajās” ar norādi, ka lieās sociālās grupas galvenokārt ir socioloģosko pētījumu objekts, bet mazās grupas ir sociālās psiholoģijas uzmanības centrā. Galvenā problēma ir tā, ka grūti novilkt robežu strp lielajām un mazajām grupām – kurā brīdī mazā grupa pārtop par lielo? Lielo grupu īpaša izdalīšana ir raksturīga tiem sociālajiem psihologiem, kas, runājot par grupām, cenšas vadīties no marksisma šķiriskās pieejas tradīcijām, piemēram, Gaļinai Andrejevai. Tas ir jāzusver īpaši, jo nedaudzie Latvijā sarakstītie un izdotie darbi sociālajā psiholoģijā gandrīz pilnībā balstās uz G. Andrejevas grupu un „obšķeņije” (saskarsmes) izpratni. Vēl tradicionāli atsevišķi no sociļās grupas, vienalga, lielas vai mazas, tiek izdalīts „pūlis” jeb „masas”. Rietumu psiholoģijā šinī gadījumā tiek lietots apzīmējums „kolektīvs” – kopējā darbībā iesaistītie cilvēki ar minimālu tiešu savstarpēju mijiedarbību. Ņemot vērā to, ka daudzas psiholoģiskās parādības, piemēram, sociālā fasilitācija, var tikt novērotas gan grupās, gan pūlī, daudzi mūsdienu psihologi vairs necenšas šos divus jēdzienus (grupa un pūlis) tik stipri norobežot.…
