1789.gadā piektā daļa eiropiešu dzīvoja Francijā, un ne vien paši franči, bet arī vairākums izglītoto cittautiešu uzskatīja Franciju par Eiropas civilizācijas centru. Parīze bija dominējošā varas pilsēta un starptautiskās kultūras centrs.1 Tieši tāpēc varbūt turienes revolūcija acumirklī piesaistīja visas Eiropas uzmanību un kopš paša sākuma bija kas vairāk nekā nacionāla mēroga notikums vien. Taču satraukumu un bažas revolūcija viesa ne jau tāpēc, ka tā norisinājās Francijā. Tās filozofiskie ideāli un politiskā realitāte atbalsoja problēmas un konfliktus, kas eiropiešus nodarbināja jau vairākus gadu desmitus. Kad revolucionāri aizstāvēja brīvību, viņi izteica ne tikai 18.gadsimta filozofu, bet arī 1688.gada angļu aristokrātijas un 1776.gada Amerikas neatkarības cīnītāju domas. Absolūtisms nepielūdzami atsavināja augstmaņiem viņu senās privilēģijas, arvien lielākus zaudējumus tas sagādāja arī Eiropas uzņēmējiem, kuri senāk merkantilistu iejaukšanos bija pacietuši, taču tagad absolūtismu izjuta kā slogu un šķērsli ceļā uz ilgoto ekonomisko neatkarību. Visā Eiropā monarhi, aristokrāti un vidusšķiras pārstāvji pastāvīgi cits pret citu kurināja spīvu naidu, un it visur valdīja aizdomu un nedrošības pilna gaisotne.
Lielā Franču revolūcija ierāva visu Eiropu visdziļākajā un ilgākajā krīzē, kāda tai vispār bija bijusi. Tā pārspēja visus paaudzes darbus, karus un traucējošos jauninājumus. No tās epicentra Parīzē, tā sūtīja šoka viļņus līdz tālākajiem Kontinenta nostūriem.2
Lielā Franču revolūcija bija ne tikai notikums, kam visa Eiropa pievērsās laikā, kad tā notika- 18.gadsimta beigās. Tas ir notikums, kas savā ziņā izmainīja pasaules vēsturi, jo revolūcijas laikā tika pasludināta Francijas Republika un tajā bija daudz jauninājumu, kas krasi izmainīja politisko dzīvi un procesus tajā. Francija 1789.gadā piedzīvoja revolūciju, un pasaule nekad vairs nebija tāda kā agrāk. Revolūcija aizvietoja „veco režīmu” ar „moderno sabiedrību”. 3…