Lielākās kļūdas laulāto attiecībās.
Latvijā ir ārkārtīgi augsts šķirto laulību procents. UNICEF 2003. gada pētījums “Social monitor 2003” liecina: Latvijā 2001. gadā no 100 laulībām 62 laulības ir šķirtas.
1.Viņi aizmirst, ka attiecības ir process, nevis fakts. Atcerieties pasakas – “viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi līdz mūža beigām”? Pasakā pāris pirms laulībām pārvar daudzus šķēršļus, sastop daudzas briesmas un beigās apprecas, it kā tā būtu attiecību “garantija” uz visu mūžu. Daudzi cilvēki tā arī dzīvo: pirms attiecību reģistrācijas cenšas pievērst partnerim uzmanību, sniedz atbalstu, runā par jūtām, tas ir, “iegūst” partneri, bet pēc attiecību stabilizēšanās vai reģistrācijas uzskata partneri par “iegūtu” un viņam / viņai vairs nevelta tik daudz uzmanības un enerģijas. Jāatceras, ka attiecībās ir kā biznesā – ja neieguldi, pēc kāda laika pārstāj saņemt un bankrotē.
Attiecības patiesībā ir process, kam ir vairāki posmi. Katram no tiem ir raksturīgas savas krīzes un izaicinājumi – norisinās ārējas pārmaiņas, un no tā, vai pāris ir gatavs šīm pārmaiņām pielāgoties un mainīties iekšēji, pārvērtēt savas attiecības un atrast tajās jaunu jēgu, ir atkarīgs, vai savstarpējās attiecības kļūs vēl ciešākas vai – gluži pretēji – izjuks.
Pirmais attiecību posms ir saderināšanās. Katrs partneris izvērtē savas jūtas pret otru un veido attiecības. Abu uzdevums šajā laikā ir izlemt, vai viņi apmierina viens otra vajadzību pēc rūpēm un atbalsta, izveidot efektīvu komunikācijas sistēmu, vienotu problēmu risināšanas sistēmu, mācīties risināt konfliktus un sasniegt kompromisu. Ja partneri ir uzsākuši seksuālos kontaktus, viņiem jānodibina savstarpēji apmierinošas emocionāli seksuālās attiecības. Šis ir laiks, kad partneri nošķiras no vecāku ģimenes un izveido pāra identitāti. Šajā posmā partneri parasti vēl nejūtas pārliecināti par attiecību stabilitāti, un šī nepārliecinātība var liegt viņiem paust savas patiesās jūtas un domas, tā nedodot iespēju ne sev, ne otram izveidot efektīvu mijiedarbības sistēmu.
Otrais posms ir attiecību formalizācija vai salaulāšanās. Kaut gan šķiet, ka zīmogs pasē neko nemaina, patiesībā tas nozīmē ļoti daudz. Tā ir pāra atklāta paziņošana citiem cilvēkiem par to, ka viņi IR PĀRIS. Bieži šis ir brīdis, kad partneri sāk dzīvot kopā, nevis tikai satikties. Viņu uzdevums šajā posmā ir noskaidrot, ko katrs sagaida no attiecībām, kā redz savu un partnera lomu, un izveidot produktīvus mijiedarbības un problēmu risināšanas modeļus. Bieži viņi pārvērtē rūpju nozīmi un jēgu. Tieši šajā posmā pastāv risks sākt uztvert attiecības par faktu un pārstāt tajās ieguldīt.
Trešais posms ir bērna piedzimšana. Nav nozīmes tam, vai bērns piedzimst vai tiek adoptēts, tomēr tas, ka pāris kļūst par (vismaz) trijotni maina gan pienākumu loku, gan varas struktūru un lomas, gan rūpju un mīlestības paušanas veidu. Partneriem mainās attiecības ar viņu pašu vecākiem. Viņi mācās veikt vecāku pienākumus kā pāris. Vislielākais risks šajā posmā ir pilnībā novirzīt savu uzmanību un rūpes no partnera uz bērnu un zaudēt savstarpējo tuvību.
Ceturtais posms ir jauniešu individuācijas un separācijas laiks. Bērni ir paauguši, viņiem parādās savas intereses, savi draugi, un viņu aprūpe vairs neaizņem tik daudz laika. Daudziem pāriem šis ir grūts laiks, ja tieši bērns bija tas, kas apvienoja partnerus un saturēja viņus kopā. Tādā gadījumā bērna individuācija – arvien lielāka attālināšanās no vecākiem – rada psiholoģisko diskomfortu un apdraudētības izjūtu. Partneri var baidīties no tā, ka, bērnam izaugot un aizejot viņa paša ģimenē, viņiem būs atkal jāpaliek divatā, jāpārvērtē savas attiecības un jāatrod jauna attiecību jēga. Vislielākais izaicinājums šajā periodā ir jaunas kopības izjūtas atrašana.
Piektais un pēdējais posms ir “pēcbērnu” periods. Bērni ir prom, viņiem ir sava dzīve, un attiecībās ar viņiem tiek pārvērtēta gan varas, gan komunikācijas struktūra. Partneri atkal ir tikai divi vien. Viņiem vienam otrs jāatbalsta mēģinājumos atrast jēgu, apmierinājumu un produktivitāti. Viņiem jāatrod veids, kā būt tuviem un tikt galā, saskaroties ar fizioloģiskās funkcionēšanas pasliktināšanos – tostarp veselības problēmām un potenciālu seksuālās vēlmes un/vai spēju vājināšanos. Viņiem ir jādomā par iespējamo partnera vai savu nāvi, un viņiem ir nepieciešama dziļas tuvības izjūta, lai varētu par to runāt. Vislielākās briesmas šajā laikā var radīt mēģinājumi bēgt no dzīves, kura dažādu iemeslu dēļ ir tukša, nepiepildīta, no palikšanas divatā, centieni dzīvot bērnu dzīvi.
Protams, ikvienas attiecības ir dziļi unikālas un tām jāsastopas ar dažādiem dzīves izaicinājumiem, tomēr visās attiecībās ir arī kaut kas kopējs. Jebkurā no posmiem liela nozīme ir partneru spējai sarunāties, saprasties, būt kontaktā ar savām jūtām, kā arī vēlmei risināt situāciju.
…
