Lielais Ziemeļu karš bija viens no lielākajiem kariem par politisko un militāro ietekmi Ziemeļeiropā. Karš norisinājās no 1700. – 1721. gadam.
Baltijas reģions bija izdevīgs tranzītapgabals. Tur bija bagātas ostas pilsētas, labi apstākļi maizes labības audzēšanai. Šo iemeslu dēļ valdīt Baltijas reģionā gribēja daudzas valstis. Livonijas zemes ar ostām bija sen kārots mērķis Krievijai.
Latvijas liktenis arvienu ir bijis tāds, ka, atrazdamās lielāku tautu un valstu starpā, tā pastāvīgi noderēja pēdējam par strīdus priekšmetu. Grūti būs uzrādīt vēl kādu citu zemi, kas tik daudz būtu cietusi kara postā kā Latvija, it īpaši Vidzeme. Sevišķi grūti un smagi tai ir bijuši tie pusotra simts gadi, kad Baltijas jūras austrumu piekrastes dēļ sacentās savā starpā Krievija, Polija un Zviedrija. Krievija bija patlaban apvienojusies un meklēja sev tādas robežas, kas būtu izdevīgas sakaru uzturēšanai ar Rietumeiropu. Bet tā bija palikusi iepakaļ kultūras attīstībā. Tāpēc to piespieda uz laiku atkāpties. Tagadējo Latviju un Igauniju sadalīja savā starpā Polija un Zviedrija. Būdama spēcīgāka, Zviedrija piespieda arī Poliju atkāpties no līdzvaldības. XVII gs. tā ieguva varu gandrīz pār visām Baltijas jūras piekrastēm. Altmarkas pamiers, pēc kura poļi atstāja zviedriem Vidzemi, bija noslēgts tikai uz sešiem gadiem. Pēc tam to pagarināja uz tālākiem 26 gadiem; bet arī tagad vēl Polijas ķēniņš joprojām uzskatīja sevi par likumīgo Vidzemes valdnieku. …
