Eiropa kapenēs.
Sākusies austrumu apgabalos, nolaupījusi tur neskaitāmu daudzumu iedzīvotāju, sērga nemitīgi izplatījās no vienas vietas uz otru un nelaimīgā kārtā nonāca arī līdz rietumiem. Pret to nelīdzēja nekāda gudrība, ne cilvēku piesardzība, ko ievērojot īpaši šim nolūkam norīkoti kalpotāji iztīrīja pilsētu no daudziem netīrumiem, tikai aizliegts ievest jebkuru slimnieku un dots daudz padomu veselības saglabāšanai. Nepalīdzēja arī pazemīgās lūgšanas, ko daudzas reizes ticīgie raidīja uz Dievu, gan sarīkojot procesijas, gan citādi. 1347. gadā Eiropā sāka parādīties slimības bēdu pilnā iedarbība briesmīgā un neparastā veidā. Ne tā kā austrumos, kur asins tecēšana no deguna bija droša nenovēršamas nāves pazīme, Eiropā slimības sākumā kā vīriešiem, tā sievietēm cirkšņos un padusēs radās tādi kā puni, no kuriem daži izauga parasta ābola, daži olas lielumā, un tautas valodā tos sauca par mēra buboņiem. No abām minētajām ķermeņa daļām šis nāvējošais uztūkums īsā laikā izplatījās vienlīdz pa visu miesu. Vēlāk minētās slimības pazīmes pārveidojās melnos un zilganos plankumos, kas daudziem parādījās uz rokām, gurniem un pārējām ķermeņa daļām. Tāpat kā mēra buboņi arī šie plankumi bija visdrošākie tuvās nāves vēstneši katram, uz kura miesas tie parādījās.
Likās, ka šīs kaites ārstēšanai nelīdzēja ne ārsta padoma, ne stipras zāles: vainīga bija vai nu slimības daba, vai dziednieku nezināšana, taču neizdevās noskaidrot no kā slimība rodas, līdz ar to nebija iespējams noteikt pienācīgu ārstēšanās veidu. Tāpēc tikai nedaudzi izveseļojās, bet gandrīz visi nomira pēc minēto pazīmju parādīšanās. Sērgai bija jo lielāks spēks tāpēc, ka tā pārgāja no slimajiem uz veselajiem līdzīgi ugunij. Ne tikai saruna vai saskare ar slimajiem pielaida sērgu veselajiem un kļuva par nāves cēloni, bet pat pieskaršanās drēbēm vai citai lietai, ko bija aizticis vai lietojis slimais, varēja pielipināt slimību.
Tas, ka inficēšanās notiek saskarē ar slimajiem un viņu dzīvokļiem vai drēbēm, kā arī ar līķiem, noskaidrojās pavisam drīz, taču nekas vairāk nebija zināms. Slimības cēlonis nebija skaidrs, un tieši sērgas noslēpumainā iedaba iedvesa vislielākās šausmas. Varbūt tāpēc, ka žurkas un blusas tolaik bija tik pierasta lieta, 14. gadsimtā nevienam neradās aizdomas, ka tās ir infekcijas patiesais avots. Cilvēkiem pat prātā neienāca, ka dzīvnieki un kukaiņi varētu pārnēsāt slimības. Vairākās pilsētās ieviesa stingru karantīnu, un Milānā izrīkojās sevišķi brutāli – tiklīdz atklāja kādu namu, kurā mitinājās mēra slimnieks, tā šo namu aizmūrēja, un gan slimie un mirušie, gan arī veselie tika ieslodzīti kopējā aizzīmogotā kapā.
…