SECINĀJUMI
Laika periodā no 6. – 11. gadsimtam par spīti arvien pieaugošajām kulturālajām atšķirībām starp Austrumu un Rietumu reģioniem, ticīgie turpināja uzskatīt Baznīcu par vienotu, universālu struktūru.
Intensīvu nesaskaņu brīži gadījās salīdzinoši reti, un harmonija – vairāk šķietama nekā reāla - , kas iespējams, pamatojās uz cilvēku iedomām un milzīgajām grūtībām uzturēt regulāru saskarsmi, maskēja faktu, ka pretrunas arvien pieauga un netika risinātas.
Strīdīgais papildinājums – latīņu vārds “filioque”, kas nozīmē “un Dēls”, - arī mūsdienās ir viens no galvenajiem nesaskaņu iemesliem Austrumu un Rietumu baznīcu attiecībās
Jaunā Derība parāda, ka Baznīcai jābūt vienai, bet, ka tā tāda nav.
Dažādi kristīgās Baznīcas atzari izveidojušies trīs vēsturisku krīžu rezultātā. Pirmā bija austrumu katoļu kristietības atšķelšanās 5. gs. Otra bija t. s. Lielā shizma starp Austrumiem un Rietumiem 1054. gadā.
Austrumos dievkalpojumi noritēja grieķu valodā, bet rietumos – latīņu.
Agrīnajā baznīcā faktiski vienādas pilnvaras bija Jeruzālemes, Antiohijas, Aleksandrijas un Romas bīskapiem
Kad 1204. gadā romiešu krustneši iekaroja Konstantinopoli, izredzes uz abu baznīcu samierināšanos būtiski saruka.
…