Iemesls Lielās brīvības hartas izdošanai bija cilvēku neapmierinātība ar karaļa varu pār baznīcu, baroniem un bruņiniekiem.
Pēc sakāves 1214.gadā kaujā pie Buvinas ne tikai angļu augstākās aristokrātijas, bet arī bruņniecības un pilsētnieku pacietības mērs bija pilns, un pavalstnieki uzsāka karu pret karali. Šādā situācijā Džons I Bezzemis bija spiests 1215.gadā izdot Lielo brīvību hartu- dokumentu, kas baroniem, bruņiniekiem un baznīcai deva nozīmīgas garantijas pret karaļa patvaļu un ierobežoja viņa varu, to pakļaujot zināmai baronu kontrolei tātad tā regulē attiecības starp karali un viņa pavalstniekiem.
Lielā brīvības harta ir pirmais konstitucionālais akts Anglijā, kuru pieņēma 1215.g. 15.jūnijā. baronu, bruņinieku un pilsētnieku uzstāšanās pret karali Jāni Brīvzemnieku rezultātā. Harta domāta, lai ierobežotu karaļa tiesības un patvaļu. Harta pretendē arī uz politiska rakstura reformu ieviešanu.
No hartas atteicās un apstiprināja no jauna 44 reizes.
Garantējot indivīda tiesības un brīvības, nevainīgo personu tiesību aizstāvību, nodrošinot pārvietošanās brīvību un taisnīgumu, Lielā brīvības harta kļuva par aizsākumu visām mūsdienu cilvēktiesību deklarācijām.
Liela brīvibu harta. Lielum lielais vairums Lielas brīvību hartas punktu pauda baronu un baznīcas feodāļu intereses. Karalis deva solījumu ieverot baznīcas velēšanu brīvību. Kā savu tiešo vasaļu senjors viņš apsolīja neņemt no tiem vairāk nodevu, nekā tas paredzēts paražās. Saskaņā ar Lielas hartas 12. punktu. viņš
apsolījās neņemt no saviem tiešajiem zemes turētajiem feodālo palīdzību (pabalstu) un *vairoga naudu* bez Karalistes visparejas padomes piekrišanas. Šās padomes sastāva bija jāietilpst karaļa zemes tiešajiem turētajiem, t. i., galvenokārt tiem pašiem baroniem.
Baronus atšķirībā no visu pārējo kārtu pārstāvjiem varēja tiesāt
tikai pēc stāvok|a viņiem līdzīgie, t. i., pēri (21.). Karalis deva solījumu nearestēt baronus, neatņemt viņiem Īpašumus, neizsludināt viņus ārpus likuma bez pēru likumīga sprieduma (39.). Tika atceltas pēc Indriķa II reformām nostiprinājušās karaļa tiesības
iejaukties senjoriālo tiesu jurisdikcija (34.). Beidzot, uzraudzībai par hartas izpildi tika ievelēta komiteja 25 baronu sastāvā, kura gadījumā, ja karalis pārkāptu hartu, varēja sākt pret viņu karu (61.). Tādejādi harta nodrošināja baroniem daudz svarīgu
ekonomisku, tiesas un politisku privilēģiju. .
Ievērojami mazāk tā deva bruņniecībai un brīvas zemniecības augšslānim. Baroniem un karalim tika aizliegts prasīt no bruņinieku feodu turētajiem vairāk pakalpojumu un feodālo maksājumu, nekā pienācās. Visiem brīvajiem ļaudīm tika apsolīta aizsardzība pret karaļa ierēdņu ļaunprātībām un pārmērīgajiem naudas sodiem. Brīvajiem ļaudīm, kuriem bija tiesības iesniegt sūdzības karaļa tiesā, Lielā harta saglabāja visumā to tiesu kartību, kāda bija ieviesta Indriķa II laikā.…
