Liecību pārbaude uz vietas uzskatāma par patstāvīgu procesuālu izmeklēšanas darbību, kas rada iespēju salīdzināt nopratinātā liecības ar vietas apstākļiem un novērtēt to pareizību. Teorijā par šo izmeklēšanas darbību ir izteikti dažādi uzskati. Daži autori kā M.Strogovičs un arī N. Aļeksandrovs uzskata, liecībi pārbaude uz vietas esot tikai maskēts paņēmiens, lai apsūdzētā atzīšanos izceltu starp citiem pierādījumiem, un tāpēc liecību pārbaude uz vietas kā atkāpšanās no likumības vispār neesot pieļaujama.1
Savukārt Latvijas kriminālprocesa kodekss šādu izmeklēšanas darbību atzīst ar nosacījumu, ka tā nepazemo dalībnieku un apkārtējo personu cieņu un nav kaitīgs viņu veselībai.
Citi pētnieki uzsver, ka liecību pārbaude ir tikai notikuma vietas apskates vai izmeklēšanas eksperimenta paveids, bet tās specifika saskatāma tikai tajā apstāklī, ka apskati vai izmeklēšanas eksperimentu izdara tieši to procesa dalībnieku ( apsūdzētā, aizdomās turētā, cietušā vai liecinieka ) klātbūtnē, kuru liecības jāpārbauda un jāprecizē. Referāta autore uzskata, ka liecību pārbaudei uz vietas ir zināma procesuāla līdzība gan ar notikuma vietas apskati, gan ar izmeklēšanas eksperimentu, taču atšķirība ir tik liela, ka tās diferencēšanai pastāvīgā izmeklēšanas darbībā ir pietiekams pamats. Ja notikuma vietas apskate tiek izdarīta nolūkā noskaidrot nozieguma norises mehānismu, fiksēt nozieguma pēdas, atrast un izņemt lietiskos pierādījums, tad liecību pārbaudei uz vietas ir cits uzdevums—to izdara tikai tādēļ, lai pārbaudītu iepriekš doto liecību ticamību, to saskaņot ar īstenību.…