Ievads.
Pavisam netālā pagātnē Latvija atguva neatkarību. Ar 1991.gada 18.novembri Latviju var uzskatīt par neatkarīgu, demokrātisku republiku. Kā galveno prioritāti Latvijas valdība izvirzīja izveidot pilsonisku sabiedrību ar vienlīdzīgām tiesībām un brīvībām. Tātad priekšgalā kā noteicošais bija cilvēktiesības. Lai šo neatņemamo tiesību loku stabilizētu, lielu lomu nospēlēja tiesa. Tiesa bija kā garants Satversmē noteikto brīvību un tiesību ievērošanai.
Bet tajā pat laikā, atbrīvojoties no vairāk kā 50 gadu sloga, Latvija piedzīvoja jaunu pavērsienu ekonomikā. Privātais īpašums, kas ilgus gadus bija aizliegts un aizmirsts, tagad ierāva mūs jaunu problēmu virpulī - zemes reformas, privatizācija, kā arī jauna saimnieciskā darbība un attiecības.
Tieši ar šo brīdi civiltiesības iegūst jaunu nozīmi un veidolu, tiek atjaunoti daudzi Latvijas brīvvalsts likumi, ar kuriem centās sakārtot attiecības starp fiziskām un juridiskām personām.
Reformas, kas ar kājām gaisā apgrieza visu iepriekš pastāvošo iekārtu, kā arī ekonomiskā attīstība pavēra ceļu jauniem un talantīgiem juristiem.
Katra jurista profesionalitāte slēpjas tajā, cik labi, operatīvi viņš spēj orientēties noteiktā tiesību nozarē. Civiltiesības mūsdienās un ne tikai mūsdienās sāka ieņemt arvien lielāku lomu tiesību sistēmā, jo pastāvot un attīstoties ekonomikai, aizvien biežāk nākas izšķirt strīdus starp fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī fizisko personu starpā. Šajā gadījumā juristam ir jābūt gatavam tos izšķirt. Bet tajā pašā laikā materiālo tiesību normu pārzināšana neko nedod, tā kā ir nepieciešams zināt kā šīs materiālās normas var realizēt, "iedzīvināt". Tieši šo civiltiesisko materiālo tiesību normu "iedzīvināšana" dzīvē radīja jaunu tiesību nozari - civilprocesuālās tiesības.
Veicot savu darbību, tiesa izmanto pierādījumus. Civilprocesā, kā arī vispār procesuālajā likumdošanā pierādījumiem ir ļoti liela nozīme. Tie darbojas kā pamats visai tiesvedībai. Pamatojoties uz pierādījumiem tiesa spriež tiesu un dod spriedumu lietā. Pierādījuma institūtam ir gara vēsture - tā pamati jau meklējami paša procesa kā tāda veidošanās pirmsākumos. Laikam ritot tas iegūst klasiskus akordus, kas nezaudē savu skanīgumu un aktualitāti daudzu pastāvēšanas gadu gaitā. Līdz ar to laiks atstāj savas pēdas un ienes jauninājumus.
Savā darbā es gribēju pievērst uzmanību tādam pierādīšanas līdzekļu institūtam kā liecinieka liecības. To savā ziņā varētu definēt kā "dzīvu" pierādījumu notiekošajam. Liecinieka liecības kā pierādīšanas līdzeklis procesuālajā zinātnē ir apskatīts gan no civiltiesiskā, gan krimināltiesiskā viedokļa. Jāatceras, ka liecinieka liecības - vienas no vissenāk pazīstamajiem pierādīšanas līdzekļiem un savā darbā es vēlējos atspoguļot to nozīmi civilprocesuālajā tiesvedībā.
Rakstot šo darbu, es centos pielietot vēsturisko un sistemātisko izpētes paņēmienus. Manā skatījumā, ļoti svarīgi ir parādīt šī pierādīšanas līdzekļa attīstību un izmaiņas dažādos laika posmos, nākot un ejot dažādām valdībām un politiskajiem spēkiem, mainoties režīmiem. Šie vēsturiskie notikumi ietekmēja mūsu valsts likumdošanu ļoti būtiski, jo katrs nāca ar savas valsts un tautas ieražām. Kā arī ļoti interesanti ir vērot izmaiņas, kas saistās arī ar paša laikmeta maiņu, ar attīstības tendencēm un uzskatu maiņu. Kopumā tas veido vienreizēju tā laika atainojumu. Tomēr kā jau katru tiesību aktu nevar skatīt atrauti no pārējās tiesību normu sistēmas. Likumdošanas sfērā ir veidojusies tā, ka normatīvie akti papildina viens otru, un kopsummā veido viengabalainu tiesību sistēmu. Izejot no šiem principiem, es vēlētos parādīt šī institūta attīstību, varbūt nedaudz lielāku uzsvaru liekot uz pastāvošo likumdošanu.
Liecinieka liecība kā pierādīšanas līdzeklis.
Viens no procesuālo tiesību galvenajiem uzdevumiem un pienākumiem ir izzināt patiesību. Viena no izzināšanas procesa galvenajām stadijām ir pierādīšana.
Pierādīšanas nozīme slēpjas tajā, ka ar tās palīdzību cenšas sasniegt materiālo taisnību, t.i., noskaidrot visus tos faktiskos, patiesos apstākļus, uz kura pamata tiesai, piemērojot tiem attiecīgas normas, jātaisa spriedums .
Pierādīšanas jēdziena izpratne ir diskutabls jautājums un praksē ir sastopami pavisam trīs tā skaidrojumi:
Osipovs ar tiesu pierādījumiem saprot tikai faktiskās ziņas, pamatojoties uz kurām tiesa arī nosaka nepieciešamos faktus.
…
