Ksenofonts – Sokrāta laikabiedrs dzīvoja ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras – brīnišķīgākajā Grieķijas vēstures periodā, kurš sākās ar Spartas triumfu un beidzās ar Grieķijas pakļaušanos Maķedonijai. Tāpat kā tagad, tas bija nemieru, nenoteiktības un pārmaiņu laiks – brīnišķīga augsne vadības mākslas apguvei.
Kad tieši Ksenofonts satikās ar Sokrātu un cik ilga bija viņu draudzība, nav zināms, bet Ksenofontu tikšanās ar šo ievērojamo vīru dziļi ietekmēja. Domājams, ka pirmās domas par vadības būtību un pielietojumu radušās kaut kur Atēnu tirgus laukumā, kad Ksenofonts pievienojās jaunu vīru pulciņam, kas pulcējās, lai uzklausītu sava laika – un, iespējams, visu laiku – ievērojamāko Atēnu filozofu.
Grūti atbildēt uz jautājumu, vai visas atziņas un domas, ko Ksenofonts piedēvē Sokrātam ir tiešām Sokrāta izteiktas, bet noteikti ir zināms viens, ko Ksenofonts ir aizguvis no Sokrāta – ka vadības māksla ir atkarīga no situācijas un no tā, vai līderim ir atbilstošas zināšanas. Tas ir zināms tādēļ, ka arī Platons apraksta šo tēmu.
Bet vai vadības māksla nozīmē tikai to, ka jābūt zinošam un pieredzējušam savā darba laukā vai konkrētā krīzes situācijā? Ksenofonts zināja, ka tas tā nav. Tā kā viņam bija iespēja novērot cilvēkus darbībā, (Ksenofonts bija pieteicies prinča Kīra Jaunākā armijā 401.g.p.m.ē.) viņš strikti nošķīra tos līderus,kas iekaroja labprātīgu paklausību un tos, kuri pakļāva citus ar iebaidīšanu.…
