Vadītāja personība ir viena no visinteresantākajām sociālajām parādībām. Vadības zinātni no dažādiem aspektiem studē sociologi, politologi, antropologi, ekonomisti un, protams, psihologi. Daudzveidīgos pētījumos vadība tiek aplūkota kā cilvēku, materiālu, finansu un informācijas resursu optimizācijas process un profesionāla darbība, lai varētu sasniegt organizācijas mērķus. Augstākā līmeņa vadītāju uzdevums ir izveidot efektīvu organizāciju un vadīt to atbilstoši mainīgiem apstākļiem. Tieši vadītājs ir tas, kas nosaka, kādam jābūt personālam un akceptē to veidošanu. Daudzi pētījumi apliecina: organizācijas panākumus nodrošina tieši prasmīga cilvēkresursu izmantošana. Organizācijas darba efektivitāte ir daudzus interesējošs mainīgs lielums, to raksturo ne tikai peļņa, organizācijas ilgmūžība, stabilitāte un citi rādītāji, bet arī darbinieku apmierinātība ar darbu. Tam, kā un kādas veidosies attiecības, liela nozīme ir vadītāja personībai. Ir izveidojušies diezgan noturīgi priekšstati par to, kādam jābūt vadošajam darbiniekam, un tie ietekmē vadītāja izvēli. Tomēr jau pirms piecdesmit gadiem vadošie līderības pētnieki ir secinājuši, ka līderu spējas un īpašības var būt ļoti atšķirīgas.[8]
Lai kļūtu par līderi, personai ir jābūt pārliecinātai par sevi, jo biklus un neko negribošus cilvēkus agri vai vēlu „bizness paraus zem ūdens”.
Šī patstāvīgā darba mērķis ir uzzināt, kā mainījušies uzskati par to, kādam jābūt vadītājam- līderim; kas ietekmē konkrētās personības vēlmi kļūt par vadītāju un kā cilvēkam, kurš nokļuvis vadītāja lomā, nepazust naudas alku tuksnesī. …
