Reiz jau viena baltu pamattauta ir tikusi iznīcināta – prūši, kuri apdzīvoja tagadējo Kaļiņingradas, Lietuvas un Polijas teritorijas daļu, kā arī kuršu kāpu teritoriju. Prūšiem bija gan sava valsts – Prūsija, gan sava kultūra un valoda, bet viņiem tika atņemta valsts un viņi paši varmācīgi līdz pat saknēm iznīcināti, asimilējoties visu apkārtējo iedzīvotāju vidū. Nekas no viņu valodas, kultūras un rakstības nav saglabājies līdz pat šai dienai. Asimilācijas process lībiešiem varētu būt līdzīgs kā prūšiem, tomēr pateicoties dažiem desmitiem pāris palikušu cilvēku, kuri uzskata sevi par lībiešu pēcnācējiem, šī valoda ir tikusi aktualizēta. Viņi atceras un pat izmanto lībiešu valodu, tās rakstību savās ģimenēs, ir uzsākuši šīs valodas popularizēšanu, mācīšanu un ir nodibinājuši „Līvõd Īt” - lībiešu biedrību.
Mani šīs valodas izzināšana ieinteresēja, kad man mamma stāstīja par manu vec-vec vecmāmiņu, kuras senči veselām dzimtām kādreiz ir izceļojuši jaunu zemju meklējumos no Dundagas apvidus un pārcēlušies uz Baltkrieviju, kur nodibinājuši latviešu kolonijas. Ciemu, kur dzīvoja un auga mana vec-vec-vecmāmiņa sauca par Galič-Mizu. Interesantākais ir bijis tas, ka viņi bija saglabājuši „ventiņu” dialektu vairākās paaudzēs. Arī spriežot pēc sava ārējā izskata un dzimtas uzvārda – Reipolds - vec-vec-vecmāmiņa ir bijusi lībiskas izcelsmes. Tā kā arī manī un, iespējams, katrā latvietī rit lībiešu asinis.
Pētot tuvāk lībiešu valodu un veidojot šo darbu, atradu interesantus faktus par to, ka daudzos latviešu vietvārdos ir lībiešu izcelsmes vārdi, kuri beidzas ar izskaņu – aži, kā, piemēram, Ainaži, Suntaži, Limbaži, Ādaži, Ropaži u.c., kas nozīmē – apdzīvota vieta, ciems.
Lībieši jeb līvi ir Latvijas otra pamattauta, kuras senči šajā teritorijā dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem. Tā ir mūsu kultūras vērtība un bagātība, kuru vajag pētīt un saglabāt, izjūtot lepnumu par savu pagātnes mantojumu tieši jauniešu vidū,. Tautai, kurai nav pagātnes, nevar būt arī nākotnes. Tas ir jādara ar steigu, jo šīs senās tautības pārstāvju skaits Latvijā arvien samazinās, turklāt šogad martā aizsaulē aizgājis pēdējais īstais lībietis, kurš piedzimis tikai lībiski runājošā ģimenē un turpinājis to lietot sadzīvē līdz pat vecumdienām. 1921.gadā dzimušais Bertholds bija pēdējais no tās lībiešu paaudzes, kura ģimenē tā bijusi vienīgā valoda, to viņš mājās un sadzīvē aktīvi lietojis jau kopš bērnības līdz pat brīdim, kad nomirusi viņa sieva.…