Dzimis 17. novembrī, Maskavā, miris 11. jūnijā Maskavā. Kultūrvēsturiskās psiholoģijas skolas pamatlicējs. Pateicoties apbrīnojamai jaunradei tika dēvēts par psiholoģijas Mocartu. Vigotskim vislielāko atpazīstamību atnesa viņa izveidotā kultūrvēsturiskā augstāko psihisko funkciju attīstības koncepcija, tās teorētiskais un empīriskais potenciāls.
Piedzima Baltkrievijā, Opšas pilsētā, kalpu ģimenē. Ar viņa izglītošanu nodarbojās privātskolotājs – Solomans Ašpits – slavens ar Sorkrata dialoga izmantošanu. 1917. g pabeidza Maskavas universitātes juridisko fakultāti un tajā pašā laikā arī vēstures – filozofijas fakultāti Šanjavska universitātē. Agrā jaunrades periodā (līdz 1925g) Viņš pētīja mākslas psiholoģijas problēmas, mazliet vēlāk Vigotskis izstrādā psiholoģijas metodoloģijas un teorijas problēmas. No 1924.g strādāja Maskavas Eksperimentālās psiholoģijas institūtā, pēc tam paša dibinātājā Eksperimentālajā defektoloģijas institūtā (Anomālās bērnības psiholoģijas laboratorijā /1925 – 1926/). Tajā laikā V. Izstrādāja jaunu kvalitatīvo teoriju par anomāla bērna attīstību. Vēlāk lasīja lekcijas augstskolās Maskavā, Ļeņingradā, Harkovā. Viņš bija Maskavas psiholoģijas institūta profesors. Aktīvi piedalījies marksisma metodoloģijas veidošanā.
Astoņu gadu laikā Vigotskis veica vairākus ievērojamus atklājumus, viens no tiem attiecās uz tuvīnās attīstības zonu – stāvoklis starp diviem dažādiem bērna sasniegumu līmeņiem. Zemākais līmenis atbilst tam, ko bērns spēj veikt patstāvīgi, augšējo viņš var sasniegt pieaugušā vadībā. Kad bērns pieaugušā vadībā var darboties savā tuvīnās attīstības zonā, jau esošās bērna darbības potences var maksimāli atraisīties un no viņa netiek prasīts par daudz, jo tas novestu pie traucējošas vilšanās.
Objektīvu izpētes metožu meklējumos, meklējot jaunas iespējas kā mācīt personas, kuru psihiskās darbības un uzvedības formas ir anomālas, Vigotskis pakļāva kritiskai analīzei virkni filozofiskās un vairumu mūsdienu psiholoģijas koncepcijas. („Psiholoģiskās krīzes jēga”, 1926), parādot bezjēdzību mēģinājumos skaidrot cilvēka uzvedību, savienojot augstākās uzvedības formas ar zemākiem elementiem.…
