Otrā atšķirība, ko es uzreiz pamanīju bija atrašanās vieta grāmatā un atrašanās vieta filmā. Grāmatā, kā jau grāmatā. Viss notika reālistiskās vietās. Šajā gadījumā tās bija reālistiskas vietas Krievijā ar reāliem notikumiem. Taču filmā viss bija citādāk. Kad sāku filmu skatīties sapratu, ka visa aina notiek kādā vecā teātrī. Tas vairs nelikās tik patiesi un dzīvi kā tas tika atainots grāmatā. Filmā Tolstoja romāns spēlē otrā plāna lomu, jo filmas centrā ir izsmalcināta, grezna un oriģināla vizuālā koncepcija. Kā jau jaunās filmās tas ir redzams, arī šajā- kinolente ir kā krāšņa bilžu grāmata, drīzāk kā pasaku pasaule. Vēl savādi likās tas, kāpēc filmā bija atainots, ka Anna no Pēterburgas uz Maskavu brauca sava dēla rotaļu vilcieniņā. Dēls spēlējās ar vilcieniņiem un tajā pašā laikā teica mātei, ka negrib, lai viņa brauc prom un atstāj dēlu ar tēvu. Tika pievilkts šis spēļu vilcieniņš, kā tas brauc un uzreiz arī nākamā aina bija, ka šī Anna ir vilcienā un runā ar Vronska māti. Tas likās nedaudz jocīgi, likās, ka tiešām Anna pie brāļa ir aizbraukusi ar spēļu vilcienu, taču grāmatā tā nebija.
Nākamais, ko pamanīju skatoties filmu bija tā aina, kad Vronskis sagaidīja savu māti vilciena stacijā. Viņš iekāpa pie savas mātes vagonā, kā grāmatā bija teikts: „Vronskis iegāja vagonā.
…