Jau 1587. gadā Evanģēlijā un 1688. gadā Manceļa vārdnīcā ir minēts jēdziens spitālība, kas radies no vācu vārda „das Spital” – hospitālis, viesnīca. Taču mūsdienās tiek dēvēta par lepra, kas ir hroniska infekcijas slimība, kam raksturīgi ādas bojājumi, jutekļu zudums, muskuļu atrofija, deformācijas, paralīze. Tai ir sastopami tādi sinonīmi, kā spitālība, Hansena slimība, Hansenoze, Danielsena un Beka slimība, feniķiešu slimība. Ir arī lasīts dažādās grāmatās par viduslaikiem, ka tā ir slimība, kuras rezultātā krīt nost dažādi cilvēku locekļi, veidojoties redzamiem kropļojumiem, kas izraisa bailes un riebumu gan cilvēkiem, kas slimo ar šo slimību, gan arī apkārtējā sabiedrībā. Šie slimnieki tiek uztverti kā sabiedrības kaunuma traips. Taču saskaroties ar šādu informāciju ne tikai literatūrā, bet arī pārspriežot vakarā pie tējas tases ar istabas biedreni tās dienas interesantākos notikumus, uzzināju, ka psihologiem tiek mācīts, ka šī ir slimība, kur cilvēks zaudē ekstremitāšu jutību un laika gaitā šīs ekstremitātes zaudē. Un tas bija pēdējais pamudinājums iepazīties sīkāk ar attiecīgo literatūru, lai sīkāk iepazītos ar slimību - lepra. Līdz ar to, uzsākot darbu, izvirzīju sev mērķi: izzināt, kas ir lepra, kas to ierosina un kādos apstākļos spēj šie ierosinātāji pastāvēt, kur ir sastopama un vai ir ārstējama. Interesanti likās papētīt, vai tā ir sastopama arī Latvijas teritorijā. /2; 3; 5/
Mycobacterium leprae atklāja 1873. gadā norvēģu fiziķis Gerhards Armauers Hansens, kas pētīja esošās baktērijas ādas izaugumos, augoņos, kas bija izveidojušies lepras slimniekiem. Šo baktēriju uzskata par pirmo, ko atklāja, kas var izraisīt slimību cilvēka organismā. /4;8;10/…