Renesance bija viens no periodiem centrālās Eiropas kultūras attīstībā 14. - 16. gadsimtam. Tās idejiskais saturs bija humānisms, kura ideāls – vispusīgi izglītots un attīstīts cilvēks. Filozofu darbiem raksturīga patentiska attieksme, kuras ietveros tika paustas gan materiālas atziņasm gan misticisms. Arhitektūrā un mākslā šī galvenā ideja izpaudās sevišķi spilgti un noturīgi atstājot pat milzīgu iespaidu uz sabiedrību un veidojot ievērojamu kultūras slāni. Šī novirziena principi visspilgtāk izpaudās un realizējās tieši 14. gadsmita Itālijā, vēlāk arī Nīderlandē un Vācijā. Par renesances ģēnijiem ir pieņemts uzskatīt Rafaēlu, Mikelandželo, bet šiem diviem māksliniekiem ir pieskaitāms mūsdienās visvairāk aprunātais un sazvērestību teorijās iesaistītais Leonardo da Vinči.
Leonardo da Vinči (Leonardo di ser Pjēro da Vinči, 1452. - 1519.) jau savas dzīves laikā bija slavens ne tikai kā viens no talantīgākajiem sava laika un renesances gleznotājiem Itālijā, bet arī kā cilvēks, kurš apveltīts ar izcilu prātu. Jau no mazotnes viņam piemita neizsīkstoša enerģija un milzīgs gribasspēks, kurš viņu virzīja uz priekšu. Leonardo darbojās tādās nozarēs kā tēlniecība, arhitektūra, optika, mehānika, anatomija, botānika u.c. Viņš līdz pilnībai izkopazīmēšana un gleznošanas tehniku, un pievērsās dažādu mehānismu darbības principu izpētei un to veidošanā.
Liekot lietā savas zināšanas un bagātīgo iztēli, mākslinieks izvirzīja savas dzīves laikā vairākas ģeniālas idejas. Viens otrs Leonardo da Vinči zīmējums stipri atgādināja mūsdienu tanku, lidmašīnu, helikopteru vai kādu citu mašīnu, ko izgudroja tikai 400 gadu pēc viņa nāves. Lai gan Leonardo mīlēja pētīt tehniskus mehānismus, tomēr glezniecība viņam bija pirmajā vietā, jo paša vārdiem runājot, tā dod iespēju radīt līdzīgi Dievam.
Leonardo da Vinči bija Toskānas un Milānas hercogu, Venēcijas pilsētas, Pāvesta un Francijas karaļa galma mūziķis, skulptors, dekorātos, gleznotājs, arhitekts un pat kara inžinieris.Viņš veidoja skulptūras, cēla un izdaiļoja ēkas, atklāja gaisa perspektīvu un uzzīmēja Toskānas ģeogrāfisko karti. Lai īstenotu vairākus savus projektus un ieceres, Leonardo studēja dabas zinātnes, veica eksperimentus, gatavoja skices simtiem saviem iecerētajiem darbiem un rakstīja zinātniskus traktātus.
Leonardo savas dzīves laikā neatradās drosminieki, kuri būtu gatavi īstenot viņa pārdrošās idejas un zinātniskās ieceres. Tā tās arī ir saglabājušās tiaki skiču un aprēķinu veidā.
Toties Leonardo da Vinči gleznas un skulptūras šodien ir slavenāko pasaules muzeju dārgumu vidū un veido milzīgu daļu no cauri gadsmitiem plūstošās kultūras.
Leonardo bija dzimis Ančiāno ciemā, 1452. gadā dažas jūdzes no Vinči, Toskānā, netālu no Florences. Viņš bija ietekmīga Florences notāra dēls. Leonardo da Vinči tēvs Pjero nebija precējies ar viņa māti Katrerīnu un pēc kāda laika Katerīna apprecas ar kādu vinčieti, bet piecgadīgais Leonardo dodas dzīvot pie sava tēva Florencē, kur Leonardo saņēma labāko izglītību kādu Florence, viens no lielākajien zinātnes un mākslas centriem Itālijā, varētu piedāvāt. Skolā jaunais Leonardo sākaiet no piecu gada vecumu, iegūstot vispārēju izglitību un parādīja neparastas spējas gleznošanā. Leonardo tēvs esot pamanījis viņa talantu tad, kad dēls uleznojis uz vairoga pūķa tēlu. Gleznojums, kura pamatā bija iepriekšājas varžu un ķirzaku satudijas, bija tik reālistiskas, ka tas esot tēvu pārbiedējis un viņš parādījis dēla skices Florences galvenajam gleznotājam un tēlniekam Andrea Del Veročo (Andrea Del Verrocchio; 1435 - 1488 ). Kad Leonardo paliek piecpadsmit gadu viņa tēvs nosūta zēnu pie Andrea Del Veročo apgūt gleznotāja un tēlnieka profesiju. Kopā ar citiem studentiem Leonadro Veročo studijā mācās zīmēt skices, veidot un gleznot. Sava talanta dēļ Leonardo tiek uzslevēts un palīdz savam skolotājam radīt vairākas izcilas gleznas.…
