1452. gadā piedzima Leonardo da Vinči. Tā, tik tikko paguvis nākt pasaulē, Leonardo tika no mātes šķirts. Jau piecu gadu vecumā viņš sāka ievērot, ka kāda sieviete viņu novēro. Tā bija Katerīna, viņa māte. Katerīna mēdza stāvēt pie kādas miestiņa mājas un ar skumju smaidu raudzijās viņa acīs. Acīmredzot šī aina atkārtojās tik bieži, ka uz visu mūžu iespiedās Leonardo atmiņā.
XIV un XV gadsimtā, Agrās renesanses laikā, Eiropas kultūrā veidojās pamats, uz kuru balstās turpmāko gadsimtu māksla. Cilvēki tajā laikā sāka atbrīvoties no viduslaiku baznīcas sludinātās ticības, centās ielūkoties dabā un cilvēkos ap sevi, arī paši sevī. Cilvēks, mākslinieku dzīvē kļuva par galveno pētīšanas un attēlošanas objektu. Renesanses gleznotāji raisījās vaļā no viduslaiku mākslas nosacījumiem, meklēja un atrada arvien jaunus un jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus – līniju un krāsu perspektīvu, gaismēnu, kompozīcijas paņēmienus, krāsu saskaņošanas likumības utt. Šajā laikā Florencē un citās Itālijas pilsētās darbojās daudz izcilu mākslinieku, no kuriem par ģeniāliem dēvēja trīs – Leonardo da Vinči, Mikelandželo Buonaroti un Rafaēlu Santi.
Mūsdienās celtņu ieskauta, lielpilsētas satiksmes drūzmas apņemta un tūristu pārpludināta, pašā milānas centrā paceļas Sforcu pils. Tagad tās varenie torņi un dzeguļiem vainagotie māri ietver muzeju, kura zāles glabā viduslaiku un Renesanses mākslas pieminekļu. bet padomāsim, kā te izskatījās pirms 500 gadiem, piemēram, zālē, kuras sienas klāj gleznoti koku stumbri, bet griestos to zari un lapotne veido it kā zaļu, kuplu velvi. Šai telpā tūristi pieklust, uzzinot, ka neparastais zāles rotājums ir Leonardo da Vinči radošās domas un meistarīgās rokas darbs.
Milānas hercoga Lodoviko Sfocas pilī bieži svinēja dzīres. Dega vaska sveces, pa gludajām grīdām slīdēja dejotāji, skanēja dziesmas un mūzika. Diezgan ievērojamu lomu šajās izpriecās bija no Florences šurp ataicinātajam provinces notāra ārlaulības dēlam, lepnajam, iznesīgajam Leonardo da Vinči. Viņš prata visu – dziedāt, muzicēt, gleznot, asprātīgi vadīt sarunu, bet galvenais – viņš prata izgudrot sarežģītus tehniskos paņēmienus. Vēstulē Milānas valdniekam viņš sīki jo sīki izklāstījis visas savas spējas un talantus.
Un šodien šķiet dīvaini, ka cilvēks, kuru vārdu minot.…
