Varas paradokss Eiropas Parlamentā
Viena no visievērojamākām iezīmēm ES attīstībā ir bijusi tās institucionālais radošums; laika gaitā ir radītas jaunas institūcijas un orgāni un ir mainītas institūciju pilnvaras. Izmaiņu motivācija ir bijusi uzlabot ES likumdošanu gan kā efektīvu politikas veidotāju, gan kā politisku sistēmu ar lielākām pārstāvniecības un dalības spējām.
Demokrātiskās teorijas skatījumā Eiropas Parlaments (EP) ir vistiešākais cilvēku nevis dalībvalstu valdību pārstāvis ES līmenī: tas ir orgāns, kas vistiešāk kalpo kā tiešas supranacionālas likumdošanas ģenerātors – likumdošanas, kas tiek apspriesta supranacionālā līmenī tieši ar iedzīvotājiem bez nacionālo institūciju starpniecības.
Kopš agrīnajām dienām EP attīstījās kā bezvaras asambleja un sasniedza stipri nozīmīgu varas līmeni kā likumdevēja, budžeta pārvaldniece un Komisijas pārraudzītāja. Tomēr tā paliek apsēsta ar relatīvi zemu raksturojumu un faktu, ka tā ir mazāk pilnvarota nekā Padome, runājot par likumdošanu. Arī publikas interese par EP ir nepārtraukti samazinājusies. Un vēl, neskatoties uz EP lielākajām pilnvarām, izskatās, ka tas vairs nespēj tā socializēt iedzīvotājus ES sistēmā kā agrāk.
Tāds, lūk, ir Eiropas Parlamenta lielais paradokss: nozīmīgi palielinātās pilnvaras un loma, kas daudzos veidos ir plašāka nekā nacionālajiem parlamentiem, nav nesusi ne tam, ne arī Savienībai lielāku likumdošanu.
Var pieņemt, ka EP tikai tad varēs uzskatīt par likumīgu izpildītāju, ja tam tiks piešķirtas pilnvaras darboties tādās politikas nozarēs, kas atbilst trīs kritērijiem:
1) tām ir jābūt likumīgām supranacionālas valdīšanas nozarēm;
2) tām ir jābūt nozarēm, kurās ir nepieciešama demokrātiska valdīšana;
3) un nozares, kurās EP drīzāk nekā citas institūcijas vai izpildītāji tiek uzskatīts par vislabāko veidu kā ienest demokrātiju ES sistēmā.
…
