Referāta nosaukums ir “Legāts mantojuma tiesībās”. Šo tēmu izvēlējos tāpēc, ka tas nav vienkāršs mantojuma veids, bet tam ir sava specifika.
Mantojuma tiesība var rasties uz trim pamatiem: līguma, testamenta, likuma. Līgumiskajai mantojuma tiesībai ir priekšroka pret testamentāro, un ka pirmajai, tā otrajai ir priekšroka pret likumisko; visi trīs mantojuma veidi var pastāvēt kopīgi.
Mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā. Ja kāds taisa testamentu vai noslēdz mantojuma līgumu, tad likumiskā mantošanas kārtība viņu neapmierina. Viņš vēlas, lai viņa mantai būtu tieši tāds liktenis, kādu viņš nosaka. Mantojuma atstājēja pēdējo gribu ar bijību sargājuši visu laiku likumi, arī tagad spēkā esošais Latvijas Republikas Civillikums, un tikai atsevišķi svarīgi apsvērumi to ierobežo.
Ja kādam novēlēts nevis viss mantojums, ne arī tā daļa attiecībā pret visu mantojumu, bet tikai atsevišķs mantojuma priekšmets, tad novēlējumu sauc par legātu, bet to, kam tas novēlēts, par legatāru. Legāta saturs ir konkrēti priekšmeti un nevar būt daļa no visa mantojuma. Šajā ziņā legatārijs ir tikai labuma saņēmējs un juridiski atšķiras no mantinieka, jo neatbild par mantojuma atstājēja parādiem, kā arī viņa stāvokli neskar mantojuma pieaugums vai samazinājums. Par legāta priekšmetu var būt viss, kas nav izņemts no apgrozības. Par legāta priekšmetu atzīst atsevišķu priekšmetu, kas nosaukts “vārdā” un kas novēlēts legatāram īpašumā, nošķirot to no mantojuma. Ja legātam ir apgrūtinājumi, tad tas iegūstams tikai kopā ar šiem apgrūtinājumiem.
Novēlējums testamentā var sastāvēt tikai no legātiem, ja visi mantojumā ietilpstošie priekšmeti (lietas) piešķirti legatāriem, tos katru apzīmējot (nosaucot). Šādā gadījumā mantinieku nemaz nav.
Legātu var piešķirt testamentā vai nu tieši, vai uzlikt to izpildīt mantiniekam vai citam legatāram. …