Ļaunie tēli latviešu mitoloģijā

Dabas pasauli, kurā dzīvoja senais latvietis, un lietu pasauli, ko viņš pats darināja, vienoja kopīga pasaules izpratne, kopīga jēga, kuru glabāja dziesmas un mīklas, teikas un pasakas, ticējumi un tradīcijas. Mēs varam justies lepni- tik bagāts pūrs ir reti kurai tautai. Tikai nelaime tā, ka atdzīvināt seno ļaužu pasaules izpratni un priekšstatus ir daudz grūtāk nekā atjaunot senlatviešu apģērbu vai rotas. Tas, kas senajiem cilvēkiem bijusi svēta patiesība, šodienas acīm raugoties, var šķist kā māņi vai bērnišķīgas pasakas. Taču nesteigsimies ar vīzdegunīgi viszinīgiem vērtējumiem! Dziļāk ielūkojoties senajos priekšstatos par pasauli, kurus mūsu dienās sauc par mītiem, atklājas gadsimtiem krāta tautas gudrība, cilvēcības mācība
Mīti senajiem cilvēkiem ne tikai izskaidroja pasauli, bet arī derēja par praktisku mācību, padomu, kā dzīvot, kā sadzīvot ar katru šajā pasaulē, kur visam ir vieta- i gaismai, i tumsai. Pašu dzīvē senči iepazina spēkus, kas sekmē un veicina lietu kārtību, palīdz cilvēkam viņa gaitās- pēc senlatviešu tradīcijām dažkārt vēl aiz vien tiek kristīti jaundzimušie- šajos rituālos klāt ir Laima un Dievs, arī redzot zalkti no zemes izlienam, neretais iedomājas par Māru- zemes aizbildni. Vēl aizvien tiek atzīmēta veļu diena, piesaukts Pērkoņtēvs.
Bet līdzās šiem, labajiem spēkiem, senlatviešu pasaulē dzīvoja arī citi- būtnes, kas pasaules kārtību un saskaņu jauca, kaitēja cilvēkam un nesa nelaimi. Tieši viņi pamazām izplēn no mūsu dzīvēm. Reti kurš latvietis vairs atceras, ka mūsu pašu mitoloģijā bijusi vieta tādām radībām kā vilkacis un pūķis. Jods un Lietuvēns kļuvuši par tēliem, kuru lielā nozīme mūsu senču dzīvē zināma tikai dažiem. Tieši tāpēc nolēmu vairāk pievērsties tieši latviešu mitoloģijas ļaunajiem tēliem.…