IEVADS
Holivudas studijas, meklējot iedvesmu jaunām filmām 21. gadsimta sākumā labprāt pievēršas jau reiz uzņemtām filmām, īpaši bieži izvēloties 60. gadu kino. Tas attiecināms ne tikai uz šajā darbā apskatītajiem pārekranizējumiem, bet arī uz tādām filmām kā Psycho, Catch Me If You Can, Down With Love un citām. Kopš filmu oriģinālversiju uzņemšanas līdz to pārekranizējumu tapšanai pagājuši jau vairāk kā 30 gadi. Šajā laikā mainījušies sabiedrības uzskati par dzīvi, mainījušās vērtības un izpratne par to, kas uzskatāms par labu vai ļaunu.
Līdz šim pārekranizējumi pētīti salīdzinoši maz, jo „kopš 20. gadsimta 50. gadiem tie ir tikuši uztverti kā mazāk respektabla Holivudas komercprakse”1 .
Gan veidojot jaunas filmas, gan vecu filmu pārekranizējumus, Holivudas darboņi labprāt izvēlas krimināla satura filmas. No daudzajiem krimināla satura filmu popularitātes iemesliem, viens no visiedarbīgākajiem slēpjas šo filmu varoņos. Skatītāji sajūsminās, vērojot tēlus, kuriem izdodas aizbēgt no saspringtām situācijām un pārspēt gudrībā savus pretiniekus, vienmēr spējot izgrozīties un mētājot asprātības. „Labo zēnu” tēli mūs iepriecina, apkrāpjot krāpniekus, tiekot galā ar trakajiem un atrisinot neiespējamus noslēpumus. „Sliktie zēni” liekas pievilcīgi, esot drosmīgāki, nejaukāki, ļaunāki un nepakļāvīgāki nekā to mēs uzdrīkstamies. Viņi saka, ko grib, ņem to, ko iekāro, nicinot gļēvuļus un nesodīti pārkāpjot likumus. Gan „labie zēni”, gan „sliktie zēni” izmanto nesarežģītus, viennozīmīgus morāles kodus, kas ir tikpat brutāli un vienkārši kā viņi paši.2
Holivuda mums piedāvā vairāk kā tikai varoņus. Tā dod izpratni par varoņiem un to, kas uzskatāms par varonību. Kāpēc mēs cienām spēcīgos, ne vājos (kuriem, galu galā, dzīvē nākas cīnīties vairāk)? Kāpēc apbrīnojam bezatbildīgus piedzīvojumu meklētājus vairāk kā ģimeņu apgādniekus? Kāpēc mums pievilcīgāki liekās pārdrošie, nevis kautrīgie? Un pāri visam – kāpēc tīksmināmies par varoņiem, kas nepārtraukti pārkāpj likumu? Darbības, kas filmās tiek izskaistinātas un apbrīnotas, veido sava veida varonības ideoloģiju – pieņēmumu virkni par to, kas uzskatāms par apbrīnojamu.3
Gribot negribot pavisam neseni notikumi tepat, Rīgā, liek vilkt zināmas paralēles ar filmu sižetiem. Maija vidū masu mediju un visas sabiedrības uzmanību izpelnījās neparasts noziegums. „Rīgā, Vienības gatvē 113, lielveikalā iebrauca kāda automašīna, un nepilnas pusminūtes laikā no juvelierizstrādājumu veikala tika nozagts seifs ar briljantiem vairāku desmitu tūkstošu latu vērtībā.” Interesanti, ka ziņu portālos strauji parādījās atzinības pilni komentāri. „Super, jācer, ka šos nepieķers :)”, „Es nezinu, man nez kapēc tas neliekas nekas nosodāms kaut gan tam tā nevajadzētu būt. Iespējams tāpēc, ka zagtas tika dārglietas. Prieks par viņiem.” , „vismaz kautkas prieciigaaks par politikju muldeeshanu. :D”, „Nju smuki! Tas tomēr tikumiskāk, kā aplaupīt pensionārus, bērnus... atstājot bez ienākumiem nepilnās ģimenes, ko pieļauj valsts. Bez briljantiem var dzīvot un iztikt !!! :))” , „Vot naži! Patīkami lasīt tādas kriminālziņas!” . Šie komentāri uzskatāmi parāda cilvēku tendenci labprāt identificēties ar ļaundariem un atbalstīt viņus. It kā ir saprotams, ka nodarīts noziegums, par kuru būtu jāsaņem pelnīts sods. Taču tā vietā cilvēki tīksminās par noziedznieku izdomu un nekaunību. Tāda pati tendence (savā ziņā – dubultā morāle) vērojama arī, skatoties krimināla satura filmas.
…
