KOPSAVILKUMS
1. Ģimene ir sabiedrības pamatšūna. Vispārpieņemtā nozīmē ģimene ir mazā sociālā grupa, kuras locekļus saista radniecība vai laulība. Šajā jēdzienā var iekļaut asinsradiniekus vairākās paaudzēs.
2. Attīstoties sabiedrībai mainījās arī sabiedrības izpratne par ģimeni, tās funkcijām un nozīmi sabiedrībā. No sākotnējas cilvēces attīstības stadijas, kurai bija raksturīgi nekārtīgi dzimumsakari, pirmatnējās kopienas sabiedrībā attīstījās asinsradinieku ģimene, kuras ietvaros tika pakāpeniski sašaurināts to cilvēku loks, starp kuriem drīkstēja pastāvēt laulāto attiecības, un vispirms šis attiecības tika aizliegtas starp vecākiem un bērniem.
3. Sākotnējā atsevišķu personu mīlestība kļūst par ģimenes mīlestību, kas savukārt iet plašumā līdz sociālajai mīlestībai. Šeit mēs redzam dāvājošās mīlestības trīs raksturīgas izpausmes: cilvēks, ģimene, sabiedrība. Tās ir trīs Dieva dāvājošās mīlestības projekcijas, katra ar savām raksturīgām iezīmēm.
4. Laulībām jau no senākiem laikiem ir vairāki priekšnoteikumi. Romiešu tiesības nosaka saderināšanos- vīrieša un sievietes vienošanās noslēgt laulību, taču saderināšanās neradīja obligātu pienākumu noslēgt laulību. No saderināšanās varēja vienpusēji atkāpties arī tad, ja netika atklāti šķēršļi, lai laulība nevarētu tikt noslēgta.
5. Lai pēc romiešu tiesībām slēgtu laulību bija jāievēro obligāti priekšnoteikumi un ierobežojumi. Viens no tiem- bija jāievēro laulāto minimālais vecums: vīriešiem 14 gadi, bet sievietēm 12 gadi. Otrkārt, laulājamiem bija savstarpēji jāvienojas. Lai laulība tiktu slēgta svarīga bija reliģiskā piederība. Galvenais ierobežojums- asinsgrēks. Laulības tika aizliegtas starp personām, kuras jau atradās radniecības attiecībās.
…