Laulība ir ģimenes dzīves juridiskais pamats. Sākumā ir juridiski jānoslēdz laulību starp diviem cilvēkiem – sievieti un vīrieti. Un diemžēl tālāk bieži vien seko (vai nu uzreiz, vai ar gadiem) šķiršanās… „Šķiršanās ir tikpat sena kā laulība. Pirmais šķiršanās juridiskais formulējums atrodams tajā pašā cara Hamurapi (dzīvojis 18.gadsimtā pirms mūsu ēras) likumu kodeksā, kurā noteikta laulības kartība. Kopš tiem laikiem noteikumi daudzkārt mainījušies, kļūdami gan stingrāki, gan vājāki, tā atspoguļojot katras sabiedrības īpatnības. Ilgi tikai vīram tika dotas tiesības lemt par šķiršanos. Arī pašlaik islāma zemēs, kur islams ir valsts reliģija, vīram pietiek liecinieka klātbūtnē trīs reizes atkārtot „padzīta”, un laulība tiek uzskatīta par šķirtu. Tomēr laiki mainās, un, piemēram Ēģiptē tagad sieva var tāpat „padzīt” vīru. Beļģijā vēl 20.gadsimta sešdesmitajos gados sieva nedrīkstēja sākt šo procedūru pat vīra neuzticības dēļ, izņemot gadījumus, ja varēja pierādīt, ka tas noticis viņu kopējā dzīvoklī. Savukārt vīrs to drīkstēja jebkuros apstākļos.”1
Šķiršanās ir sociāli un juridiski sankcionēta laulību attiecību izbeigšana. Rodas jautājums – kāpēc vispār jāstājas laulībā, ja vēlāk nākas šķirt to? Tur jau tā lieta, ka cilvēki paši nezina, kas sekos viņu dzīvē pēc laulības noslēgšanas. Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc cilvēki tā rīkojas. To laulāto, kuri ir spējīgi saglabāt savu laulību, kļūst mazāk.…