Saderināšanās
1937.gada Latvijas Republikas Civillikumā (turpmāk tekstā- Civillikums) ir ietverta nodaļa par saderināšanos, savukārt 1939.gada LPSR Laulību un ģimenes kodeksā (turpmāk tekstā- Kodekss) šādas nodaļas nav, un arī nevienā citā nodaļā saderināšanās nav paredzēta.
Civillikuma pirmajā apakšnodaļā noteiks, ka saderināšanās ir savstarpējs solījums savienoties laulībā, bet tā nedod tiesības tiesas ceļā prasīt laulības noslēgšanu; līgumsods, kas noteikts gadījumam, ja kāds atteicies doties laulībā, nav spēkā. Paredzēts, ka, ja saderināšanās tiek atcelta vai, ja kāds saderinātais no saderināšanās ir atkāpies, katram saderinātajam jāatdod visa tā manta, ko viņam dāvinājis otrs. Paredzēti arī gadījumi, kad dāvanas nav jāatdod.
Viens saderinātais no otra var prasīt atlīdzināt tiešos zaudējumus, kas radušies nākamo laulību sakarā, ja otrs saderinātais bez svarīga iemesla atsakās doties laulībā, vai tā uzvedas, ka šī uzvešanās ir svarīgs iemesls no laulības atteikties.
Noteikts arī tas, ka, ja līgavainis, kam ar nepilngadīgu līgavu bijuši miesīgi sakari, pēc atklātībā zināmas saderināšanās bez svarīga iemesla atteicies no laulības, tad viņam, samērā ar savas mantas līdzekļiem, jādod bijušajai līgavai uzturs, ja viņa ir trūcīga. Paredzēts arī, ka šis pienākums izbeidzas, ja līgava stājas laulībā vai dzīvo piedauzīgi. Šis pants nav piemērojams līgavainim, kas šo sakaru laikā nav sasniedzis pilngadību. Ja no šiem sakariem piedzimst bērns, un līgavainis bez svarīga iemesla atsakās no laulības, tad līgava var prasīt, lai viņu atzīst par viņa saderinātā šķirtu sievu.
No saderināšanās izrietošās prasības noilgst viena gada laikā, skaitot no dienas, kad tā atcelta vai kad saderinātais no tās atkāpies, bet saderinātās līgavas grūtniecības gadījumā- no tās dienas, kad viņa dzemdējusi, ja tajā laikā saderināšanās jau bijusi atcelta vai saderinātais no tās bijis atkāpies.
…
