Tiesu namu aģentūras prezidents Jānis Krūmiņš savā rakstā saka, ka strīdi starp laulātajiem par mantas sadali parasti rodas, šķirot laulību1, taču šī problēma neskar vien abus laulātos dzīviem esot, ar to tikpat bieži jāsastopas mantojuma tiesībās, kad mantojuma atstājējam nav bijis testaments vai mantojuma līgums vai ja tie nav atzīti par spēkā esošiem, vai arī ja ar testamentu vai mantojuma līgumu novēlēta tikai kāda mantojuma daļa, tas ir, kad uz likuma pamata manto pārdzīvojušais laulātais, kā arī vēl kāds cits no radiniekiem.
Šī kvalifikācijas darba mērķis ir izanalizēt problēmas, ar kurām jāsastopas pārdzīvojušā laulātā mantošanā.
Kvalifikācijas darba mērķa sasniegšanai izmantošu sistēmisko, salīdzinošo un vēsturisko interpretācijas metodes.
Likumiskās mantošanas jēdziens un vēsture
Vēsturiski mantošana uz likuma pamata ir vissenākā.
Mantojums pāriet uz mantinieku pēc likuma, ja mantojuma atstājējs nav atstājis testamentu, vai, ja viņa testaments atzīts par neesošu vai spēku zaudējušu. Romiešu apzīmējumā tā bija mantošanas kārtība bez testamenta (ab instestato).3
Romiešu tiesību īpatnība bija tā, ka mantošana uz testamenta un mantošana uz likuma pamatu nebija savienojami reizē vienā mantojumā. Nevarēja daļēji mantot pēc testamenta, daļēji pēc likuma. Testamentārā un likumiskā mantošana kopā nebija iespējama.4
Latvijā pats Civillikuma (CL) 390. pants nosaka, ka “Ja rīkojums nāves gadījumam gan ir, bet bijis dots vai palicis spēkā tikai par vienu mantojuma daļu, tad pārējās daļas pāriet likumiskā mantošanas kārtībā.”5 Tas nozīmē, ka tagad ir iespējams mantot gan uz testamenta, gan uz likuma pamatiem vienlaicīgi, atšķirībā no Romiešu tiesībām, ko izskaidroja ar to, ka “viena un tā pati persona nevar mirt, daļēji savu mantu novēlējusi ar testamentu, daļēji bez testamenta”…
