Lauku sētas būvniecības tradīcijas

Lauku sēta veidojusies vēsturiski ilgā laikā. Tās ēku būvniecības tradīcijas ietekmējušas gan latviešu, gan cittautu tradīcijas, gan arī klimata, reljefa un ainavas īpatnības.
Līdz 18. gs nav saglabājušās reālas un dokumentālas liecības par apbūvi Latvijas laukos. Vēlāk Broce (1769.-1815.) veicis izpētes darbus par lauku sētu Vidzemē.
Ap 1820. gadu ārsts Hūns Vidzeme vācis materiālus un zīmējis latviešu zemnieku celtnes, veicis aptaujas.
1907. gadā Augusts Bīlenšteins izdeva grāmatu „Latviešu koka celtnes”, kur salīdzinājis koka būvju tehniku, aprakstījis atsevišķas ēkas lauku sētā.
1895. gadā Rīgā notiek Viskrievijas arhitektu kongress, kur izstādē tiek eksponēts rijas makets.
Ar 1918. gadu parādās P. Kundziņa raksti, pie Latvijas universitātes tiek atvērta arhitektūras fakultāte. Fakultātes studenti veica pētniecības darbus. Kad 1924. gadā Rīgas dome piešķir 70 ha zemes Ķīšezera krastā, pieminekļu valde nodibina brīvdabas muzeju. 1928. gadā, ar studentu spēkiem no Vestienas pagasta Risgām uz to pārceļ 200 gadu vecu riju. Ap to pakāpeniski izveido Vidzemes sētu. Veido arī citas sētas- galvenokārt uz brīvprātības pamatiem.



RAKSTURĪGĀS KOPĪGĀS LAUKU SĒTAS IEZĪMES.

Laukos cilvēki Latvijā dzīvojuši viensētās.
Latgalē bijušas sādžas, ciemveida apbūve pastāvējusi Kurzemē, reti – Zemgalē un Vidzemē.
Sādža – ēkas apbūvētas ap ielu, zemes gabali var būt atdalīti no ēkām.
Ciems – ap kodolu apbūvētas ēkas ar zemes gabaliem. Latvijai raksturīgi zvejnieku ciemi – ciešāk sabūvētas ēkas (mazāk iespēju zemkopībai).
Katram nolūkam, darbam lauku sētā cēla savrupu, atsevišķu ēku (dzīvojamā ēka, rija, klēts, kūts- liellopiem, cūkām)
Visas būves no 17. gs. būvētas guļbūves tehnikā. Vēl senākos laikos būvētas arī statņu ēkas (skandināvu ietekme).…