Secinājumi un priekšlikumi
1. Teorētiski „zemi” var uztvert gan kā augsnes virskārtu, gan arī kā „locus standi”, ar ko jāsaprot tas, ka zeme ir dabiskais pamats jebkurām ražotnēm, to ēkām, ceļiem un citām būvēm. Zeme ir ierobežots dabas resurss, līdz ar to tā ir prece – pirkšanas, pārdošanas un iznomāšanas objekts. Tās cenu regulē pieprasījuma un piedāvājuma samērs. Normālos apstākļos zemes piedāvājums ir absolūti neelastīgs, tas nereaģē uz cenu izmaiņām. Zemes cenu nosaka tās pieprasījums, nevis piedāvājums. Zemes pieprasījums ir atkarīgs no zemes dabiskās auglības, ekonomiskās auglības, kā arī no atrašanās vietas.
2. Pēc Latvijas Republikas Valsts zemes dienesta datiem, 2003. gadā Latvijā reģistrēti 30,5 tūkstoši pirkšanas darījumu ar nekustamo īpašumu Latvijas teritorijā. 2004. gadā šis skaits ir pieaudzis līdz 63,6 tūkstošiem pirkuma darījumu un 2005. gadā tas jau ir sasniedzis 68,7 tūkstošus. Tas liecina par to, ka nekustamā īpašuma tirgus Latvijā nepārtraukti attīstās un nekustamo īpašumu vērtība nepārtraukti aug. Šādu ievērojamu pirkuma skaita pieaugumu var skaidrot ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, jo vislielākais darījuma skaitu kāpums ir tieši 2004. gadā, salīdzinot ar 2003. gadu, jo 2004. gada maijā Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Līdz ar iestāšanos jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, kā arī Eiropas Savienībā reģistrēta kapitālsabiedrība var brīvi pirkt, pārdot un veikt citus darījumus ar nekustamo īpašumu Latvijas laukos un pilsētās. Otrs iemesls, kāpēc tik strauji ir audzis pirkuma darījumu skaits ir sociālekonomiskā situācija Latvijas rajonos un pagastos. Iedzīvotāji iegādājas mājokļus un pārceļas uz dzīvi tajos Latvijas rajonos, kur ir lielākas darba iespējas, daudzpusīgāka infrastruktūras attīstība, sociālo objektu pieejamība. Protams, lielu loma iedzīvotāju izvēles ietekmēšanā ir ģeogrāfiskajam novietojumam. Iedzīvotāji pārceļas uz dzīvi vietās, kuras atrodas tuvāk galvaspilsētai vai rajona lielākajām pilsētām. Līdz ar to aug pieprasījums pēc zemēm, kas atrodas šo sociālo attīstītāko centru tuvumā.
3. Laika posmā no 2003. gada līdz 2005. gadam ievērojami ir augušas vidējās cenas darījumiem ar nekustamo īpašumu. Piemēram, būvēm ar zemi viena darījuma vidējā summa ir augusi par 11,8 tūkst. Ls, darījumiem ar zemi vidējā viena darījuma summa ir augusi par 12,7 tūkst. Ls. Ievērojami augušas ir arī dzīvokļu cenas. 2005. gadā, salīdzinot ar 2004. gadu, cena par vienu kvadrātmetru vidēji ir augusi par 27 %. Šos cenu kāpumus ietekmē divi galvenie faktori: monetārā politika un kredītu pieejamība. Monetārā politika ietekmē nekustamā īpašuma cenas un pieprasījumu pēc nekustamā īpašuma. Centrālās bankas uztur cenu stabilitāti un līdz ar to sekmē ekonomisko attīstību, nodarbinātību un finanšu sektora stabilitāti. Otrs monetārās politikas instruments ir inflācija. No vienas puses inflācija samazina iedzīvotāju pirktspēju, bet no otras puses tā motivē nofiksēt ar mājokli saistītās izmaksas, iegādājoties īpašumu uz kredīta un fiksējot mēneša maksājuma lielumu. Ar kredītu pieejamību jāsaprot tas, ka kredītu izsniegšanai ir izdevīgi nosacījumi. Svarīgākais kredīta izsniegšanas nosacījums ir procentu likme un kredītu atmaksas termiņi. Augot nekustamā īpašuma cenām, samazinās bankas risks, kas saistīts ar nekustamā īpašuma kreditēšanu. Samazinoties riskam, bankas arvien vairāk izsniedz kredītus ar izdevīgiem nosacījumiem, savukārt iedzīvotāji ir ieinteresēti šo kredītu ņemšanā un pērk nekustamo īpašumu, neskatoties uz augstajām cenām. Šī kredītu ņemšana stimulē pieprasījuma pieaugumu un veicina turpmāku īpašuma cenu pieaugumu.
…
