Divdesmitais gadsimts Latvijas vēsturē vienlaikus ir bijis nozīmīgu sasniegumu un arī lielu sarežģījumu laiks. Latvijā šajā laikā piedzīvoja vairākus karus, revolūcijas, neatkarīgas valsts izveidošanu, bojāeju un atkal atdzimšanu. Visi šie notikumi ir atstājuši dziļas pēdas latviešu tautas un valsts vēsturē. Apskaitāmajā laikā neatkarības gadi ir bijuši daudz īsāki nekā vairākkārtējie totalitāro lielvaru uzkundzēšanās periodi. Okupācijas varas Latvijā visiem līdzekļiem ir centušās leģimitēt savu klātbūtni. Skaidrojot Latvijas vēsturi, padomju vēsturnieki savulaik centās akceptēt komunistiskās partijas nozīmi, tās nopelnus, vienlaikus noliedzot visu pozitīvo, kas saistīts ar neatkarīgas valsts pastāvēšanas laiku.
Galvenā nozīme Latvijas neatkarības tapšanā bija divām 1917.gada rudenī izveidotām organizācijām: Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei (LPNK) un Demokrātiskajam blokam, kas abas neatkarīgi viena no otras iestājās par ‘’Latvijas politisko neatkarību un atdalīšanos no Krievijas’’. Demokrātiskajā blokā, kas noformējās septembra otrajā pusē vācu okupētajā Rīgā, darbojās sociāldemokrātu (Pauls Kalniņš, Fricis Menders, Marģers Skujenieks u.c.), Zemnieku savienības (Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters) un vairāku citu partiju pārstāvji. 1917.gada nogalē sanāca pat Latvijas okupēto apgabalu iedzīvotāju sapulce, kurā piedalījās galvenokārt tikai šīs partijas pārstāvji. Tā pieņēma rezolūciju, kurā pasludināja, ka latviešu valsts dibināšana ir pilnīgi savienojama ar Baltijas valsts ideju. Latvijas valsts dibināšanā un tās vēsturiskās attīstības gaitā piedalījās daudzi tolaik slaveni cilvēki-politiķi.…