Latvijas, kā arī jebkuras citas valsts vēsture, apskatot to hronoloģiskā secībā, sākas ar senajiem laikiem. Pēc ledāju nokušanas, pirmie, kas sāka apdzīvot Latvijas teritoriju bija dažādi tundras zonas augi, kā piemēram, krūmāji, augumā nelieli bērzi, ķērpji. Mazliet vēlāk, kad ledāji atkāpās tālāk un klimats kļuva nedaudz siltāks, šo teritoriju sasniedza nedaudz lielāki koki, pirmie sīkie dzīvnieki – putni, zaķi, lapsas. Ap šo laiku – VIII –V gadu tūkstoti pirms mūsu ēras -, kurš tiek dēvēts par vidējo akmens laikmetu, Latvijas teritorijā paradījas pirmie iedzīvotāji. Tie bija mednieki, kas sekoja dzīvniekiem un zvejnieki, kuri palika un apmetās uz dzīvi upju un ezeru krastos. Viņi dzīvoja apmetnēs un savā attīstībā bija sasnieguši ģints iekārtas pakāpi.
Dažus gadsimtus vēlāk – jaunākajā akmens laikmetā – Latvijas teritorijas iedzīvotāji jau prata izgatavot primitīvus māla traukus, noasināt medību ieročus un cirvjus. Cilvēki joprojām dzīvo izkliedētas apmetnēs, nodarbojas ar zvejniecību un medniecību. Ap otro gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, Latvijas rietumu teritorijā ienāk cita tauta – šie cilvēki mācēja kopt zemi un ienesa mūsu teritorijā arī kaujas cirvjus, tātad viņi nodarbojās ar zemkopību un bija karotāji…