Pirmo apmetni Daugavas krastā vācu tirgotāji izveidoja 1054. gadā. Pirmo mūra pili un baznīcu Latvijas teritorijā 1186 gadā uzcēla vācu mūks-sludinātājs Meinards [Meinhard]. Viņš vēlāk kļuva par pirmo Livonijas bīskapu. Vācu izcelsmes Livonijas bīskaps Alberts 1201. gadā nodibināja Rīgu, kas 1285. gadā kļuva par Hanzas savienības locekli. 13. gadsimtā vācu krustneši pakāpeniski iekaroja Latvijas teritoriju, uzspiežot kristietību un sākot iekasēt nodokļus un valdīt pār zemi. Latvijas iekarošanu krustneši pabeidz 1290. gadā, kad ieņēma pēdējo zemgaļu pili - Sidrabeni. Nākamajos gadsimtos vācieši ieguva arvien lielākas privilēģijas, bet pamatiedzīvotāji zaudēja gandrīz visas savas tiesības.
Polijas-Lietuvas sekmes Livonijas karā (1558-83) noveda pie tai pakļautu pavalstu - Kurzemes un Zemgales hercogistes un Pārdaugavas hercogistes izveidošanās tagadējās Latvijas teritorijā. Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600]-29]) lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes, ieskaitot Rīgu, ieguva Zviedrija. Zviedrija pārvaldīja Vidzemi līdz pat 18. gs. sākumam, kad to savā īpašumā ieguva Krievija.
Tajā pat laikā no 1642-82 gadam Kurzemes un Zemgales hercogistē valdīja hercogs Jēkabs Ketlers, kurš panāca Kurzemes saimniecisko uzplaukumu līdz Pirmajam Ziemeļu karam(1656-1661), kas neatgriezeniski izpostīja visus hercoga Jēkaba sasniegumus. Šajā laikā hercogistei bija arī divas kolonijas - Gambiju un Tobago…