Latvijas vēsture XVI-XX gadsimtā

XVI gadsimta otrajā pusē pēc Ivana Bargā karotāju sirojumiem un iekšējām nesaskaņām beidza pastāvēt Livonijas ordeņa valsts - Māras zeme. Ziemeļigaunija nonāca zviedru karaļa Ērika XIV varā. Vidzeme un Latgale ieguva nosaukumu Pārdaugavas hercogiste un tika pievienota Polijas-Lietuvas valstij.
1562.gadā, apvienojot vācu ordeņa zemes Kurzemē un Zemgalē, izveidojās daļēji neatkarīga valsts bez kara un miera pieteikšanas tiesībām - Kurzemes hercogiste Polijas-Lietuvas valsts virskundzībā. Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Sākotnēji Kurzemes hercogistē neietilpa Piltenes novads (agrākā Kurzemes bīskapa valsts), kas piederēja Dānijai, un Grobiņas novads, kas bija ieķīlāts Prūsijai. Vēlāk, 1609.gadā, arī šīs zemes iekļāvās Kurzemes hercogistes sastāvā.
Sākumā Ketlera rezidence bija mestra pilī Rīgā, taču drīz Gothards pārcēlās uz Kuldīgu, bet no 1576.gada, kad Jelgava ieguva pilsētas tiesības, par Kurzemes hercogistes galvaspilsētu kļuva Jelgava.
1587.gadā Gothards novēlēja valsti abiem dēliem, kuri vēlāk mantojumu sadalīja šādi: vecākais brālis Frīdrihs paņēma Zemgali ar mitekli Jelgavā, jaunākais Vilhelms - Kursu ar mitekli Kuldīgā. Vilhelms arī bija tas, kurš ar diplomātiskām precībām atguva Grobiņas un Piltenes novadus. Taču, būdams straujas dabas, Vilhelms nonāca naidā ar Piltenes muižniekiem brāļiem Noldēm un lika viņus nogalināt. Par to Polija viņam atņēma lielkunga tiesības un 1618.gadā visu Kurzemi atdeva Frīdriham.…