-
Latvijas valsts tiesību vēsture
IEVADS
LIVONIJAS IZVEIDOŠANĀS
13.gadsimtā Vācijas tirgotājiem un feodāļiem ar katoļu baznīcas aktīvu līdzdalību izdevās pakļaut Latvijas un Igaunijas teritoriju, kuru apdzīvoja vietējie iedzīvotāji - lībieši, igauņi, kurši, zemgaļi un sēļi. Iebrucēju mērķis, iebrūkot Baltijas zemēs, bija sagrābt tirdzniecības ceļus Eiropas austrumos, iegūt Baltijas un Krievijas zemes feodālo muižu ierīkošanai, tā iedzīvojoties bagātībās uz svešu tautu rēķina. Romas katoļu baznīca sūtīja uz Baltiju misionārus, dibināja bīskapijas, organizēja vācu krustnešus krusta kariem pret lībiešiem. Rīgas bīskaps Alberts panāca pastāvīga militāra spēka organizēšanu. 1202.gadā tika dibināts tā saucamais Zobenbrāļu ordenis, kas formāli kalpoja cīņā pret neticīgajiem Baltijā, bet īstenībā tā locekļi bija dažādās feodālās Vācijas zemēs salasīti ļaudis, kas meklēja dēkas un kara laupījumus.
Vācu feodālie iebrucēji sāka iznīcināt vietējo iedzīvotāju agrīnos valstiskos veidojumus. 1207.-1208.gadā vāciešiem izdevās ieņemt Kokneses pili un apkārtējo novadu. 1209.gadā krustneši izlaupīja lkielāko Austrumlatvijas centru - Jersikas pili. 1224.gadā tika salauzta igauņu pretestība, un 1227.gadā vācieši ieņēma arī Sāmsalu. 1236.gadā, lietuviešiem un zemgaļiem kopīgi uzbrūkot, gandrīz pilnīgi tika iznīcināts Zobenbrāļu ordenis, un tā atliekas 1237.gadā iekļāva Vācu ordenī. Vācu ordeņa Baltijas nozarojumu sāka saukt par Livonijas ordeni. Kuršu feodāļi atzina par izdevīgāku noslēgt ar vāciešiem miera līgumu, lai daļēji saglabātu savas agrākās tiesības. Bet līdz ar pēdējo zemgaļu piļu - Dobeles, Rektes un Sidrabenes - ieņemšanu 1290.gadā vācu iebrucēji bija pabeiguši visas Latvijas teritorijas iekarošanu, un visa latviešu zeme atradās vācu varā.
Vācu iekarotās zemes Baltijā (apmēram Latvijas un Igaunijas teritorijas) ieguva nosaukumu Livonija (Livonia, Livland dažādās ortogrāfijas variācijās). Livonijas nosaukums acīmredzot ir latinizēts un ģermanizēts Līvu (Lībiešu, Lībju) zemes nosaukums, jo svešzemju tirgotāji - it sevišķi no Skandināvijas - savos darījumos vispirms satika gar Baltijas piekrasti dzīvojošos lībiešus, pēc kuriem tad deva nosaukumu viņu zemei un ko vēlākos laikos attiecināja uz visu Latvijas un Igaunijas teritoriju.
Iekarotās zemes vācieši sadalīja šādi: 2/3 tika atvēlētas Rīgas bīskapijai ( no 1251.gada - arhibīskapija), 1/3 - Livonijas ordenim. Iekarošanas periodā tika dibinātas vēl Tartu bīskapija un Sāmsalas- Ljanemā bīskapija - arī tās saņēma 2/3 iekaroto zemju. Tallinas bīskapijai pagaidu lietošanā piešķīra atsevišķas muižas. Kurzemes bīskapija dabūja tikai 1/3 iekaroto zemju, 2/3 - Livonijas ordenis. Ordenis vēlāk sagrāba savās rokās visu Zemgali un 14.gadsimtā ieguva vēl Dānijas zemes Igaunijā. …
Livonijas ordeņa zemes bija lielākas par visām bīskapiju zemēm kopā, bet no bīskapiju zemēm lielākā bija Rīgas arhibīskapija. Livonijas ordenim piederēja zemes arī Igaunijā, no Latvijas - Igaunijas robežas dienvidos līdz Somu jūras līcim ziemeļos, un tāpat kā Latvijā arī Igaunijā ordenis bija lielākais zemes valdnieks. Livonijas zemju jeb valstu valdniekus historigrāfija sauc par zemes kungiem (domini terrae, Landesherren), un, tā kā Senā Latvija tika pakļauta vācu kundzībai pāvestu sludināto krusta karu laikā un visa iekarotā Latvijas un Igaunijas teritorija tika sadalīta starp katoļu baznīcas bīskapiem un pāvestam pakļautā Vācu ordeņa Livonijas zaru jeb Livonijas ordeni, tad nomināli Rpmas pāvests bija arī visu Livonijas valstiņu un to valdnieku virskungs. Bet 1207.gadā pirmais Rīgas bīskaps Alberts nodeva visu Livoniju Vācu ķeizarvalstij par provinci jeb novadu, saņemot to atpakaļ lēņos ar visu kunga varu un tiesībām. Pēc bīskapa Alberta lūguma vācu ķeizars Indriķis VII 1225.gadā atzina visas bīskapa zemes par vienu Vācu ķeizarvalsts teritoriju jeb marku un bīskapu Albertu par ķeizarvalstu firstu, piešķirot viņam tās pašas regālijas jeb valdnieka tiesības kā pārējiem inpērijas firstiem. Vācu ķeizars Frīdrihs II 1232.gadā izdeva noteikumus par firstu tiesībā, pēc kurām zemes kungiem bija stipri neierobežota vara un feodālā imunitāte iepretī savam lēņa kungam. Livonijas ordenis savas zemes ieguva, tās iekarojot, tāpēc viņš valdīja kā zemes kungs pēc kara jeb iekarotāja tiesībām. Kurzemes bīskaps bija ieguvis savu teritoriju ar pāvesta legāta Livonijā Vilhelma no Modenas 1245.gada lēmumu un 1253.gadā iekarotās Kurzemes dalāmo grāmatu, līdz ar to kļūistot par savas bīskapijas jeb zemes kungu. Rīgai pilsētas tiesības tika piešķirtas 1225.gadā, un tās teritorija pirmo reizi noteikta 1226.gadā un vēlāk paplašināta. Lai gan Rīgas teritorija bija maza, tomēr savas bagātības, militārā spēka, dzīvās tirdzniecības un amatniecības dēļ, kā arī sekojot tā laika valsttiesību praksei, Rīga uzskatāma par tipisku pilnvērtīgu viduslaiku pilsētvalsti.
- Kārļa Ulmaņa valsts apvērsums 1934.gada 15.maijā
- Latvijas valsts tiesību vēsture
- Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Tiesību vēsture Francijā
Referāts augstskolai8
-
Latvijas Banka, tās vēsture un 2002.gada pārskats
Referāts augstskolai2
-
Senās Krievijas tiesību vēsture
Referāts augstskolai11
-
Jāņa Čakstes 145 gadi Latvijas pirmās republikas vēsturē(1859.-2004.)
Referāts augstskolai8
Novērtēts! -
Latvijas valsts un tiesību vēsture
Referāts augstskolai17
Novērtēts!