Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā visdažādāko latviešu organizāciju skaits aizvien pieauga, galvenokārt tādēļ, lai pretstatītu nacionālās intereses lielinieku aģitācijai. Visām šīm sabiedriskajām organizācijām bija viens kopīgs mērķis – rūpes par latviešu tautu, lai tā, izkaisīta Krievijas impērijas plašumos, neizklīstu un nepazustu, bet saglabātu nacionālo kopību. Pēc Februāra revolūcijas, sākoties Krievijas impērijas sabrukumam, šim uzdevumam pievienojās vēl viens – rūpes par Latvijas tālāko likteni, tās nākotni. Sākotnējie atsevišķo tautas darbinieku uzskati par Latviju kā neatkarīgu valsti tika pausti arvien biežāk, sevišķi pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka Krievijas demokrātiskā pagaidu valdība neuzskata par vajadzīgu bijušās impērijas nacionālajām nomalēm dot jebkādas patstāvības tiesības. Tādēļ arī Vidzemes zemes padomes izveidotā Autonomijas nodaļa uzsāka darbību, lai noorganizētu Satversmes sapulces ievēlēšanu. Domu par Latvijas Satversmes sapulci sākotnēji atbalstīja pat lielinieki un citas sociālistiskās partijas, bet pēc oktobra apvērsuma šie grupējumi no iepriekšējā nodoma atteicās, tādēļ bija nepieciešams vispirms veidot kopēju organizāciju, kas spētu saskaņot visdažādākos viedokļus par latviešu tautas tālāko likteni un līdz ar to izteikt lielākās tautas daļas gribu. Par šādu organizāciju vajadzēja kļūt Tautas padomei, bet tas dibināšanu pārtrauca vācu karaspēka iebrukums Rīgā.
Rīgas krišana vācu rokās radīja iespēju rīdziniekiem vaidot sakarus ar Kurzemes un Zemgales iedzīvotājiem. Tādēļ arī Rīgā labprātīgi palika vairāki tautā labi pazīstami sabiedriskie un politiskie darbinieki, kuri pārstāvēja gan kreisās, gan labējās partijas. Tā, piemēram, lielinieku partijas pārstāvji Rīgā bija Jūlijs Daniševskis, Roberts Eihe, Jānis Lencmanis, Rūdolfs Endrups, sociāldemokrāti – Pauls Kalniņš, Marģers Skujenieks, Fricis Menders, pilsonisko partiju pārstāvji – Miķelis Valters, Kārlis Ulmanis, Spricis Paegle, Augusts Deglavs, kā arī vācu piekritēji – Andrejs Krastkalns un Frīdrihs Veinbergs.…
