Vēsturiskā skatījumā valsts prezidenta institūcija ir evolūcijas ceļā attīstījusies no monarha tiesiskā statusa. Ļoti daudzu valstu pilsoņu uztverē valsts prezidents līdzīgi monarham pirmām kārtām ir nācijas vienotības un stabilas tiesiskas kārtības simbols. Turklāt, prezidents ir uz laiku izvēlēts organizētās tautas leģitīmi pilnvarots pārstāvis, un gandrīz visās valstīs, kas izveidojušas prezidenta amatu, prezidents kā konstitucionālajās tiesībās, tā arī no pilsoņu viedokļa tiek uzskatīts par valsts galvu.
Prezidenta institūcija mūsdienās ir ievesta ļoti daudzās pasaules valstīs. Lai gan demokrātiskais tautvaldības princips ir vienāds, dažādu valsts iekārtu sistēmas atšķiras, jo vienota demokrātiska valsts iekārtas modeļa nav. Arī prezidenti, lai arī to vēsturiskās izveidošanas saknes ir vienotas, tāpat kā valsts modeļi ir ļoti atšķirīgi.
Suverēnu valstu prezidenti var būt gan valsts izpildvaras vadītāji – prezidentālās republikas (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs un Brazīlijā), gan faktiski izpildvaras vadītāji – pusprezidentālās republikās (piemēram, Krievijā, Ukrainā, Francijā), vai arī galvenokārt būt tikai par valsts ceremoniālo un reprezentējošo elementu – izteikti parlamentārā tipa republikās (piemēram, Latvijā, Vācijā).
Prezidentālā valstī prezidenta funkcijas salīdzinājumā ar cita tipa valstīm ir ļoti augstas, jo prezidents ir izpildvaras galva, viņš ir nozīmīgs tiesību aktu iniciators. Piemēram, ASV prezidents ir politiski administratīvi patstāvīga persona, vienīgais tautas vēlētais politiķis, kam ir piešķirtas tiesības patstāvīgi noteikt visas valsts mērķus un uzdevumus.
Pusprezidentālajās valstīs prezidenta pilnvaras ir mazākas, nekā prezidentālā republikā, un ticams šķiet apgalvojums, ka no tā brīža, kad Krievija konstitucionāli iedibināja prezidenta institūciju, Krievijas valsts sāka virzību uz prezidentālas republikas pusi.
Precīzu un konkrētu “klasiska parlamentāra režīma” valsts galvas raksturojumu mums piedāvā politologs M. Djuverže : “Republikas prezidenta funkcijas apveltītas ar niecīgām pilnvarām un resursiem. Valsts galva savā veidā ir “parakstu mašīna”.”
Bez šaubām, ja valsts prezidenti tiek vēlēti vispārējās vēlēšanās, tad viņu pilnvaras vienmēr ir plašākas, nekā tad, ja tos izvēlē tautas priekšstāvji, piemēram, mūsu Latvijā. Bet, pēc zinātnieka N.A. Saharova viedokļa var atzīmēt, ka parlamentāras valsts prezidents ir apveltīts ar “pirmā pilsoņa” statusu ar ļoti augstu morālu autoritāti.
No pirmās republikas konstitucionālo tiesību zinātnieka K. Dišlera viedokļa, valsts prezidentam viņa pilnvaras tiek piešķirtas no konstitūcijas : kā elektoru sapulce, tā arī parlaments, ievēlot valsts prezidentu, izpilda tikai no
konstitūcijas šiem orgāniem uzliktu funkciju, un arī attiecības starp parlamentu un viņa ievēlētu valsts prezidentu ir noregulētas tanī paša konstitūcijā. Pēc autora domām, uzskatīt parlamentārās republikas prezidentu par augstāko administratīvās varas organu valsts tiesību teorijā vairs nevar.…
