Secinājumi
Strīdi par to, kā ir klasificējami notikumi Latvijas un Padomju Savienības starpā laikā no Savstarpējās palīdzības pakta parakstīšanas līdz sociālistiskajai revolūcijai 1940.gada vasarā visās Baltijas valstīs, ir neizsīkstoši un atsevišķos gadījumos ir kļuvuši arī par starpvalstu attiecību strīdu objektiem, kas pierāda to, ka tēma joprojām ir aktuāla, ne tikai vēsturnieku, bet arī valstu poliskajā arēnā. Konfliktsituācijās iesaistīto valstu nacionālo skolu vēsturniekiem, kuriem būtu jābūt par vidutājiem līdzīgu jautājumu risināšanā, objektīvi izvērtējot notikušo, bieži vien gluži pretēji saasina situāciju, iepinot jau tā neviennozīmīgajā situācijā arī valsts ideoloģiju. Līdzīgi gadījumi, tika noskatīti arī šī darba ietvaros.
Apskatītie autori pārstāv dažādas historiogrāfiskās skolas, tāpēc to pieejas un izmantojamie argumenti savu uzskatu pamatošanai par vieniem no sarežģītākajiem un neviennozīmīgajiem notikumiem 20.gs Latvijas valsts vēsturē, ir ļoti dažādi un atsevišķos gadījumos ir pilnīgi pretēji. Tomēr ir arī centieni atrasties radikālākajiem vēstures spriedumiem pa vidu, un, kā zināms šādos gadījumos, patiesība vienmēr ir vistuvāk.
Krievijas vēstures zinātņu doktores Jeļenas Zubkovas pieeja Latvijas un PSRS attiecību rekonstruēšanā, laikā kad Latvija un pārējās Baltijas valstis tika nostādītas Bāzu līguma parakstīšanas priekšā, kura atteikšanas gadījumā militārā iebrukuma draudi būtiski pieaugtu, ir klasificējami kā tieši vēsturiskās patiesības meklējumi kur galvenais autores dzinulis ir vēlme rekonstruēt patieso situāciju kādā atradās Baltijas valstis. Kritiski izvērtējot avotos pieejamos faktus autore secina, ka tieši situācija karojošajā Eiropā bija tā, kura ļoti lielā mērā noteica to apstākļu sakritību, kas 1940.gadā noveda pie inscenēta valsts varas apvērsuma un visu Baltijas valstu aneksiju no PSRS puses.
…