Latvijas un Itālijas sarunu mākslas salīdzinājums

Ievads
Ikvienā zemē ir savi likumi, savas pieņemtas uzvedības normas un sava etiķete. Vislabāk būtu, ja esot svešā valstī tiktu ievēroti tās zemes likumi, paražas un etiķete, gan rakstītie gan nerakstītie, jo kā mēs visi zinām - likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības, tādēļ ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar to ko mēs darām vai sakām, bet vēl jo vairāk ar to ko mēs neizdarām vai nepasakām ,it sevišķi ja kontaktējamies ar citas kultūras pārstāvi.
Sarunāšanos, patiesībā, var nosaukt par visīstāko mākslu. Vienam patīk citam atkal nepatīk. Tādēļ ir jābūt ļoti uzmanīgam ar to ko tu saki ,lai nenokļūtu nepatīkamā situācijā, tevi nepārprastu un, lai sarunas biedrs neapvainotos. It īpaši uzmanīgam ar to ir jābūt biznesa sarunās, jo viens lieks vārds vai frāze var novest pie darījuma izgāšanās vai tieši pretēji- pie veiksmīgas un produktīvas tālākas sadarbības.
„Sarunas raksturīgākā iezīme - tā vienmēr ir dialogs. Pretstatā monologā , dialogs paredz atbildes reakciju, kas ir saskarsmes raksturīgākā īpašība. Pēc atbildes rakstura var spriest par to, cik adekvāti uztverts teksts, un atkarībā no tā koriģēt tālāko domas izklāstu. Sarunas biedri virzās no viena jautājuma uz nākamo, līdz tiek panākts abpusēji pieņemams viedoklis par visu kopumā.
Lai gan šis process šķiet viegls, īstenībā saruna ir radniecīga mākslai un prasa no dalībniekiem lielu meistarību un pat talantu. Māku sarunāties nenosaka zināšanu summa vai kādi īpaši noteikumi. Sarunāties nozīmē vienlaikus arī radīt sarunas priekšmetu. Patiesībā lietišķi sarunāties ir neticami grūti, gandrīz neiespējami”. Tā saruna tiek raksturota V.Kincāna grāmatā „Etiķete”, bet tas nenozīmē kā tā tas ir tikai Latvijā, tā tas ir pieņemts visā pasaulē.
…