. KURZEMES UN ZEMGALES HERCOGISTES POLITISKĀ TAPŠANA .
Irstot Livonijas feodālo valstiņu kompleksam, Ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers ievadīja sarunas ar Polijas un Lietuvas karali Sigismundu II Augustu par padevības līgumu, kuru noslēdza 1561. gada 28. novembrī. Ar šo vienošanās aktu bijušās Livonijas teritorijas daļa un dienvidiem un rietumiem no Daugavas tika noformēti kā Kurzemes un Zemgales hercogiste. Juridiski tā skaitījās lēņu atkarībā no Polijas un Lietuvas kopīgā karaļa. Tādējādi Kurzemes hercogiste bija Polijas vasaļvalstiņa. Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva bijušais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers .
Nelielā Kurzemes hercogiste , kā ķīlis iespiesta apkārtējās valstīs, kas atradās patstāvīga jeb it kā patstāvīga saliņa nemitīgas invāzijas un okupācijas ūdeņos būtu uzskatāma par politisku kuriozu, ja vien viņas eksistences ilgums nebūtu sasniedzis divus un trešdaļu gadu simtus
( 1562 – 1795 ) .
Sākumā Kurzemes hercogistei nebija pat savas galvaspilsētas, tikai 1573 . gadā par Kurzemes hercogistes galvaspilsētu kļuva Jelgava .
Iekšējais politiskais spēks, kam bijusi nozīme Kurzemē, ir pirmām
kārtām un gandrīz vienīgi tās muižniecībā, kopā ar dažiem politiski apdāvinātiem hercogiem. Kurzemes muižnieki, līdzīgi saviem brāļiem Vidzemē, ir apbrīnojami rosīgi savas kārtas interešu aizstāvēšanā ; protams, ir cits jautājums, cik viss tas ir sakarā ar pašas valsts un citu iedzīvotāju interesēm. Aizstāvot savu privileģēto stāvokli, Kurzemes muižnieki lieti tādas metodes sociālā un juridiskā “status guo” uzglabāšanā, kas tos noved pat pie atklātās sacelšanās pret jebkādiem jauninājumu mēģinājumiem, kas varētu radīt aizdomas par viņu interešu apdraudēšanu. Sākumā viņi pat negribēja atzīt jauno hercogu, jo uzskatīja viņu par sev līdzīgu. Daži pat ilgāku laiku kavējās dot hercogam pavalstniecības zvērestu. Arī Polijas karaļa interesēs bija saglabāt Kurzemē vāju hercoga varu, un tādēļ viņš labprāt atbalstīja vietējo muižnieku prasības. Polijas ( līdz 1569. gadam Lietuvas) valdība bieži iejaucās hercogistes iekšējās lietās, parasti vienmēr aizstāvot muižniecību, bet ne hercogu.
1570 . gadā Kurzemes hercogu piespieda parakstīt tā saucamo Gotharda privilēģiju. Uz tās pamata lēņu muižas pārveidoja alodiem , t .i. no hercoga neatkarīgām privātmuižām . Turpmāk hercogam lēņu tiesiskās attiecības pastāvēja tikai ar tiem muižniekiem, kuriem viņš pats bija piešķīris muižas no hercogam piederošām zemēm.
Kurzemes hercogistē nebija ne lielu pilsētu, ne politiski ietekmīgas birģeru kārtas, uz ko hercogs būtu varējis balstīties cīņā pret muižniecību. Muižnieki pat padzina no Kurzemes landtāga pilsētu pārstāvjus, pārvēršot to vienīgi par savas kārtas valsts orgānu.
Galvenais ekonomiskais pamats Kurzemes hercogistē bija muižu saimniecība. Muižas ražoja labību, ko hercogiste reizēm pat eksportēja uz Rietumeiropu. Tehnika bija zema. Muižu zemi apstrādāja dzimtcilvēki – vietēji zemnieki.
Sakarā ar muižu saimniecību paplašināšanu Kurzemes zemnieku stāvoklis aizvien vairāk pasliktinājās. Muižnieki ieguva neierobežotu varu pār saviem dzimtcilvēkiem. Viņi pēc savas gribas noteica klaušu un nodevu lielumu. Zemnieki pat nevarēja brīvi rīkoties ar to, ko paši bija saražojuši. Viņi savus ražojumus drīkstēja pārdot tikai muižās un vietējos krogos, bet nedrīkstēja vest uz pilsētām. Pilsētās par augstākām cenām pārdeva tikai muižu ražojumus.
Muižnieku sastādītie 1617. g. Kurzemes statūti pielīdzināja vietējos dzimtcilvēkus vergiem pēc romiešu tiesību noteikumiem.
Hercoga muižās zemnieku stāvoklis bija nedaudz labāks, jo muižu pārvaldniekiem vai nomniekiem bija kaut cik jāievēro domēnu pārvaldīšanas noteikumi, kā arī klaušu un nodevu saraksti.
…
