Ievads.
Latvijas tiesību sistēma savā attīstībā ir jau ievērojami atvirzījusies no sociālistiskās sistēmas. Taču šī pāreja nenotiek tik ātri un tik viegli, kā to varēja prognozēt, veicot politisko reformu. Ja likumdošanas jomā šī virzība skaidri iezīmējās un norit pietiekami ātri un mērķtiecīgi, tad tiesību vispārteorētiskās un metodoloģiskās izpratnes jomā, kā arī juridiskajā domāšanā, ir krietni vairāk neizpratnes un nepamatotas pašpārliecības. Šādos apstākļos sevišķu aktualitāti iegūst juridiskās zināšanas, kas ir balstītas uz demokrātiskas un tiesiskas valsts izpratni, uz tiesiskai valstij un tiesību sistēmai raksturīgiem principiem, prasmi konkrētā situācijā tos pielietot, lai juridiski pieļaujamās robežās pārvarētu likumdošanas nepilnības un panāktu saprātīgu, tiesību normas jēgai atbilstošu rezultātu. No minētā izriet jautājumi par to, kāda ir mūsdienu tiesību situācija un izpratne, kas ir tiesību principi, kā tie veidojas un kāds ir to pielietojums. Zināšanas par šiem un citiem līdzīgiem jautājumiem ir fundamentāli nepieciešama juridiskās izglītības un kompetences sastāvdaļa.
1. Tiesību sistēma izpratne.
Jēdzienu ‘’ tiesību sistēma’’ var formulēt gan šaurākā, gan plašākā nozīmē. Šaurākā nozīme ar jēdzienu ‘’tiesību sistēma’’ izprot tiesību iekšējo struktūru, iekšējās struktūras iedalījumu dažādās tiesību nozarēs, apakšnozarēs un tiesību institūtos atkarībā no tā, ar kuru tiesību priekšmetu konkrētās tiesības ir saistītas. Visas šīs struktūras veido tiesību normas, kas attiecas uz kādu no tiesību nozarēm. Tiesību zinātnē iepriekš minēto tiesību sistēmas dalījumu sauc arī par tiesību sistēmas saturu.
Tiesību sistēmu var iedalīt publiskās tiesības un brīvības tiesības.
Publiskās tiesības:
• Pauž valsts intereses
• Regulē tiesiskās attiecības starp valsti un dažādām personām
• Izklāsta tiesību subjektu pakļautības attiecības
• Tiesību subjektiem netiek dota iespēja brīvi rīkoties
• Tiesību aizsardzības iniciatīva nāk no valsts puses
Brīvības tiesības:
…
